Sunday, November 2, 2014

Par Jāņa Ūdra vēsturisko romānu "Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” : DROSME RAKSTĪT, KO ULMANIS DOMĀJIS...

Gunta Leona

2014. gada 15. maijā


Vakar pagāja 80 gadi, kopš Ulmaņa apvērsuma. Nākamie 8 gadi Latviju nepasargāja no PSRS, bet saglabāja L-ju nākotnei. Ar Ulmaņlaikā celto Ķeguma HES, bez Ulmaņlaikā celto VEF. Ulmaņlaikos tapa daudzas skolas, šodien daudzas likvidē...Ulmaņlaikā cēla daudzus kultūras namus, šodien nav kas tos apmeklē. Tas bija Ulmaņa sapnis par nākotni? Tālāk pirms vairākiem gadiem rakstīti vārdi par "Lielā Kārļa testamentu" Varbūt kāds izlasīs un padomās. Jānis Ūdris. Ulmanis. Lielā Kārļa testaments. Tāds ir grāmatas nosaukums. Grāmatu lasīt nav viegli. Gan tiem, kas par Latvijas prezidentu Kārli Ulmani nezina neko, gan tiem, kam Ulmanis ir Dieva vietā. Ar Ulmaņa vārdu dēvētiem laikiem līdzi sekojusi vēsture, vēsture, kuru savā veidā skaidrojuši vēsturnieki. Diemžēl vēsture nav tas, kā patiesībā risinājušies cilvēku organizēti notikumi, bet gan tas, kā to vēsturnieki atspoguļojuši valdošās politikas iespaidā. To, vai šie pēdējie Ulmaņa dzīves gadi ir pilnīga patiesība, zina tikai pats Kārlis Ulmanis. Autoram Jānim Ūdrim ir piemitusi liela drosme rakstīt to, ko Ulmanis domājis. Var teikt, ka Ulmanis domājis par toreiz vēl neeksistējušu Latvijas valsti kopš bērnības. Visu savu dzīvi. Fanātiski par to ne tikai domājis, bet arī rīkojies. Tam, kas ko dara, nenovēršami rodas kļūdas. Arī tās mēs šodien varam vērtēt dažādi. Ulmanis priecājās par latviešu tautas garīguma izaugsmi, par to, ka bija iespējams eksportēt speķi un sviestu, citas mantas. Ulmanis saprata, ka bez divām lielajām kaimiņvalstīm Latvijas pastāvēšana apdraudēta, Ulmanis likvidēja 100 gudro pajoliņu ietekmi valstī. Mēs par to zinām, kā 15.maija apvērsumu. Dažādos laikos sauktu dažādi - buržuāzisks, pat fašistisks. Tik nu jau šodien arī runā par partiju ietekmes izzušanu nākotnē. Ulmaņa iesākto pārtrauca PSRS ienākšana. Kas to zina, kā viss būtu noticis bez PSRS. Pēdējos fiziskās dzīves gados pats Ulmanis, joprojām sevī iekšienē cerēdams uz labāko, saskārās ar visu to visbaigākajās izpausmēs, sākot ar to - jūs varat rakstīt, kā gribat (Ulmanis pēc krievu specdienestu pieprasījuma rakstīja sava atmiņas par Latvijā notikušo), bet mēs zinām, ka notika tā. Ulmaņa testaments. Vajadzīgs. Tikai, lai to pieņemtu, vajadzīgs fanātisms. Fanātisms. Lai noliktu malā personiskos labumus un gādātu par valsti. Mūža nogalē Ulmanis atceras arī notikušo ar sievietēm un atzīst, ka grūtajos vienatnes gados vecumdienās nepieciešams ne tikai sievietes morālais atbalsts, bet arī - rokas pieskāriens sirmajai galvai. Latvijas fanātiķis gan jaunībā varēja atteikties no personīgiem miljoniem, kas nāktu kopā ar sievu, no oficiāla dēla, kaut visu laiku neoficiāli par to gādājis... Latvijas valsts fanātiķis. Varbūt saņemot Ulmaņa testamentu, kāds jauns fanātiķis radīsies. Varbūt. Par autora valodu neteikšu neko. Būtu muļķīgi cilvēkam, kas visu laiku strādājis ar valodu, ko aizrādīt. Drukas kļūdu pamanīju tikai vienu - tādu nieku - vārda visiem vietā laikam jābūt viesiem. Grāmata grūta. Kaut lasās viegli. Vai kāds ar savu dvēseli sadzirdēs Ulmaņa testamenta izpildes nepieciešamību šodien?
(No Guntas Leonas bloga)