Thursday, November 26, 2015

Jānis Ūdris. Autora manifests




Iespējams, kādam mana bloga nosaukums „Pasaules tulkošana” liksies ambicioza, kādam tas varētu pat raisīt asociācijas ar pasaules radīšanu. Protams, radīt pasauli spēja tikai Dievs. Cilvēka spēkos ir vien godam šajā pasaulē nodzīvot viņam atvēlēto laiku. Atbildīgi izturoties pret savu zemi un tautu. Godājot no priekšgājējiem saņemto un domājot, kādu Zemi atstāsim saviem bērniem un bērnu bērniem.
Diemžēl, daudziem ar šo vienkāršo principu izpratni un īstenošanu veicas gaužām vāji.  Mēs daudz un pamatoti kritizējam  politiķus, bet negribam paši paskatīties spogulī un pavaicāt tur redzamajam: „Ko tu pats esi devis, ko dod savai zemei un savai tautai?” Un tikai retajam pietiek drosmes atzīt, ka politiķi ir mūsu pašu spoguļattēls.
Mēs daudz un pelnīti kritizējam plašsaziņas līdzekļus par negāciju kultivēšanu publiskajā telpā, bet aizmirstam, ka paši esam šo negāciju patērētāji un līdz ar to pieprasītāji.
Mēs šausmināmies par  garām laistām iespējām Latvijas attīstībā, bet reti novērtējam uzņēmīgāko tautasbrāļu veiksmes stāstus, jo vilinošāk šķiet viņus apskaust un nomelnot.
Protams, es to neattiecinu uz visu nāciju, pat ne tās lielāko daļu. Aktīvo apmelotāju un negāciju sējēju nav daudz – anonīmās ķengas internetā producē vien pāris procenti cilvēku. Taču liels ir dezorientēto un apjukušo pulks.
Cik gan bieži līdzīgi domājoši cilvēki bezjēdzīgi šķiež enerģiju ķildās par kādu  nenozīmīgu detaļu! Vai metas nosodīt un nolamāt to, ko būtībā nepazīst un neizprot! Un cik maz ir to, kas mācās no citu vai/un savām kļūdām...
Dīvainā kārtā mūsu augstprātība pret līdzcilvēkiem ērti sadzīvo ar mazohistisku savas valsts noniecināšanu un klanīšanos svešo priekšā. Pēc neformālas informācijas no Briseles, latvieši atzīti par nāciju ar zemāko pašnovērtējumu Eiropas Savienībā. Bet Krievijas īstenotā hibrīdkara apstākļos nācijas sašķeltība, pilsonisks infantilisms un zema pašapziņa ir mūsu lielākais apdraudējums.
Samērā nesen mūsu mediji sprieda, kā Latvijas prezidentam tagad vajadzētu izturēties pret "Krievijas prezidentam Putinam izteikto ielūgumu" atbraukt vizītē uz Latviju, kaut patiesībā viņam  tāds ielūgums nekad nav izteikts. Jā, Valdis Zatlers 2010. gadā savas oficiālās vizītes laikā Maskavā, kā jau diplomātijā pieņemts, izteica Krievijas prezidentam šādu ielūgumu. Vien žurnālistiem derēja paskatīties GOOGLĒ, kurš tolaik bija Krievijas prezidents. . .
Līdzīgi ir ar medijos joprojām pavīdošo apgalvojumu, ka Vaira Vīķe-Freiberga esot „izgāzusies” ANO ģenerālsekretāra vēlēšanās. . . Kaut patiesībā jau kandidatūras izvirzīšanas laikā bija skaidri zināms, ka nākamais ģenerālsekretārs, atbilstoši kontinentu rotācijas principam, būs no Āzijas valsts. Bet Latvijas prezidentes nominēšana augstajam amatam bija spožs mūsu valsts prestiža un Vairas Vīķes-Freibergas starptautiskās autoritātes apliecinājums.
Protams, es nedomāju, ka viena cilvēka spēkos būtu atveseļot nācijas dvēseli, lai jau rīt uz brokastu laiku mūsu valsti apdzīvotu pašapzinīgu, uzņēmīgu un tālredzīgu pilsoņu kopums. Mesijas meklējumi būtu vēl viena mūsu domāšanas aplamība, ko apliecina arī Kārļa Ulmaņa traģiskais piemērs. Bet gaišākais tautas dvēseliskas atdzimšanas piemērs - Atmoda ar Dziesmoto revolūciju – parādīja inteliģences nozīmīgo lomu Latvijas vēsturē. Sākot ar cīņu pret Daugavas sagandēšanas projektu, ar Radošās inteliģences plēnumu. Kur šodien inteliģences iezīmētas vadlīnijas tautai? Imants Ziedonis, Vizma Belševica, Māris Čaklais... aizgājuši  debesīs. Bet palikušie?...
Ar šo blogu vēlos savas profesionālās pieredzes  iespējās dot savu artavu Latvijas publiskajā telpā valdošā haosa sakārtošanā un dezinformācijas mazināšanā. Tulkošana nozīmē adekvātu  teksta/domas pārcelšanu auditorijai saprotamā formā,  no vienas valodas uz otru. Manā blogā šis process - simboliski - domāts plašākā nozīmē – palīdzēt lasītājiem deformētajā informācijas plūsmā gūt skaidrāku izpratni par notikumiem. Lai tad, balstotiespatiesos, neizkropļotos  faktos, katrs pats varētu izdarīt   savus  secinājumus.
Dīvainā kārtā, jau vairāk kā divus gadu desmitus dzīvojot  brīvā, demokrātiskā valstī, Latvijā saglabājies un pat izveidojis jaunu mutāciju padomju okupācijas laika fenomens – mankurti (senos laikos Āzijā agresīvās iekarotāju ciltis, pakļaujot citu tautu,  sagūstītajiem jaunekļiem uzmauca galvā jēlas kamieļādas micīti, kas izžūstot tik cieši sažņaudza upura galvu, ka tas pilnībā aizmirsa savu tautu un zemi, izaugot par paklausīgu vergu. Šādus cilvēkus sauca par mankurtiem. ).
     Mankurtu fenomens nāk prātā, cenšoties izprast dažu intelektuāļu  motivācija vērsties pret savas valsts un nācijas drošības interesēm. Tā laikā, kad   okupantu pēcteči vāca parakstus  valodas referendumam, atradās ne viens vien publiskajā telpā pazīstams dīvainis, kas latviešus aicināja referenduma dienā sēdēt mājās.
 Pieņemts uzskatīt, ka referendumā bijusi liela aktivitāte – piedalījās 70, 73 % balsstiesīgo. Taču šis skaitlis parāda arī samērā lielu mājās palicēju skaitu, kas, paklausīja gudrajiemieteikumiem. Publiskajā telpā izplatīts apgalvojums, ka "pret" okupantu prasību  bija trīs ceturtdaļas Latvijas pilsoņu, taču arī šis skaitlis prasa tulkojumu. Jā, „pret” atzīme bija 74, 8% biļetenu, taču tas taču nenozīmē, ka mājās palicējiem – un tādu bija gandrīz trešā daļa balsstiesīgo - būtu vienaldzīga latviešu valoda un ka viņi gribētu, lai Latvija līdzinās Krievijas guberņai.  Un, vadoties no „par” balsotāju procenta balsstiesīgo kopskaitā, kļūst skaidrs, ka PRET Latvijas pazemošanu bija apmēram četras piektdaļas pilsoņu! Kāpēc to tik grūti sarēķināt, varbūt arī apjēgt mūsu "interpretējošajai elitei"?!
 Sena latviešu paruna pauž,  ka „gudrais mācās no svešām kļūdām,  muļķis no savām”.  Bet  kā nosaukt cilvēku,  kurš vispār nemācās no kļūdām,  ne citu,  ne savām?!
Diemžēl, tas ir par mums, jo  atjaunotās Latvijas ceturtdaļgadsimts pagājis šādā attieksmē. Okupantu pēcteču inspirētais referendums tam ir viskliedzošākais piemērs.  Cinisma bakhanālijas pusgada garumā,  vācot parakstus par tiesībām oficiāli apspļaut mūsu tautu.  Bet vai mūsu valsts ierēdņi un politiķi,   sākot ar izšķirīgajā brīdi tik ilgi klusējušo  Valsts prezidentu,  turpinot ar Satversmes tiesu un parlamenta deputātiem,  kuru spēkos bija šo marasmu pārtraukt,  pēc tam kļuva redzīgāki? Vai tie žurnālisti,  kas TV ekrānos dedzīgi,  kā hokeja spēlē komentēja,  cik tūkstoši parakstu vēl nepieciešami   un  dāsni atvēlēja ētera laiku Lindermana un viņa provokatoru varzas  demagoģijai, ir pārvērtējuši savu  profesionālo  motivāciju? Acīmredzot nē,  jo drīz pēc referenduma profesionāla infantilisma un nacionāla nihilisma āža kāja izlīda  arī histērijā  pret stingrākiem nosacījumiem referenduma pieprasīšanai un Satversmes preambulas apspriešanas ceļā,  un šo dokumentu, apcirptā veidā, izdevās pieņemt vien pēc ilgas un  mokošas prātuļošanas. Bet joprojām trīs latvieši,  pienākot krievam,  iztapīgi pāriet uz pieputinātās   kaimiņvalsts  valodu...
Kopš neatkarības atjaunošanas esam prātojuši,  vai Latvijā joprojām ir okupanti. Arī šeit, kā visur –  daudz kategoriskuma bez analītiskas pieejas.  Vienu brīdi publiskajā telpā izplatījās cittautiešu piespēlētā tēze,  ka jā, okupācija bija,  bet okupantu vairs nav. Pirmajā brīdi tas likās loģiski: patiešām,  tie,  kas  1940.  gadā ieradās ar sakanarmijas tankiem,  šāva mūsu virsniekus Litenē, veda latviešus uz Sibīriju   un spīdzināja  čekā,  jau ellē,  un vai viņu bērni un mazbērni būtu saucami par okupantiem. Tomēr paši „krievvalodīgie” arvalodas referendumu atgādināja,  ka šāds risinājums nav viennozīmīgi pieņemams.  Parādīja,  ka Latvijā pastāv mūsu valstij naidīga piektā kolonna,  kas,  rodoties labvēlīgiem apstākļiem,  gatavi aktīvi cīnīties par  okupācijas laika kārtības atjaunošu. 
Vai esam apzinājušies, ka valodas referendums "okupantu jautājumā"  uzlika punktu uz ”i”: esi vai neesi okupants Latvijā -  tas atkarīgs no tavas attieksmes pret šo valsti.  Referenduma pieprasītāji taču oficiāli, ar savu vārdu  kauna sarakstā apliecināja,  ka ir  Staļina oričņiku idejiskie mantinieki.  Protams,  par okupantu kārtības atjaunošanu parakstījās arī daudzi  apmuļķotie.    Taču viņu,  tāpat ikviena cittautieša,  kas Latvijā ieradies okupācijas laikā,  pašu rokās ir izvēle  –  būt okupantam vai lojālam pilsonim. 
Diemžēl, arī latviešu vidū pa laikam parādās dīvaiņi,  kas grib izcelties ar ekscentriskiem  izlēcieniem pret savu valsti.  Pirms pāris gadiem viens tāds... bija sācis parakstu vākšanu Brīvības pieminekļa nojaukšanai.  Šī idiotisma motivācija  bijusi it kā "patriotiska" –  pievērst sabiedrības uzmanību Latvijā sazēlušajam cinismam.  Vien žēl, ka puikam neviens nebija iemācījis elementāru patiesību:   ir lietas un   jēdzieni, ko nedrīkst apgānīt nekādos apstākļos.    Vismaz tā tas ir latviešu mentalitātē.  Mēs taču, piemēram, nezaimojam mātes vārdu rupjā dzimumakta kontekstā, kā "otrās valsts valodas" prasītāji...
  Šogad kāds cits īpatnis sazīmēja banālas karikatūras par Lāčplēsi un Brīvības pieminekļa skulptūru. Tā teikt,  izmantoja „savas tiesības uz daiļrades brīvību”. Interesanti, kā viņš reaģētu,  ja cits nekauņa izmantotu savukārt savas  tiesības uztaisīt karikatūras par šī paša zīmētāja  māti? Skumji bija pēc tam klausīties apjukumu pašvaldību vadītāju  atbildēs uz TV žurnālista provokatīvajiem jautājumiem, vai viņi savā novadā atvēlēs  vietu šādai "izstādei", un "kāpēc nē".  Kaut  atbilde uz šādas ķengu „izstādes” noraidīšanu ir elementāra: vara mūsu valstī pieder Latvijas tautai, un   šādi smērējumi aizskar  tautai svētus jēdzienus.  Tūkstošiem cilvēku ir atdevuši dzīvību par mūsu valsti, un demokrātija nav ne visatļautība, ne visatpverošs stulbums. 
Tulkojumu prasa arī samākslotais problēmas uzstādījums TV diskusijā pēc    „Charlie Hebdo'” žurnālistu apšaušanas  Parīzē, kas radīja sajukumu daudzu latviešu prātā. Raidījuma iecerē it kā bija parādīt mūsu nekonsekvenci demokrātijas izpratnē, sak,  ja Muhameda karikatūras drukāt drīkst,  tad kāpēc lai nedrīkstētu kariķēt  latvietim svētus jēdzienus... Taču patiesībā TV ekrānos bija redzama  jēdzienu pārbīdīšana un slēpta demagoģija.  Vai gan  pamatotu protestu vilnis pēc  masveida  slepkavības Parīzē automātiski nozīmē akceptu citas reliģijas svētumu zaimošanai? Divas atsevišķas, dažādas problēmas: terorisms jānosoda un bargi jāapkaro, bet apspļaut otra cilvēka, lai kādai konfesijai  piederīga,  reliģiskās jūtas ir  zemiski.  (Savukārt musulmaņu lielais skaits Francijā un islama tradīciju izplatīšana Eiropā, uz ko daudzi šajā diskusijā atsaucās,   ir  cita, pie tam ārkārtīgi būtiskā problēma – pieredze, no kuras jāmācās, lai nepieļautu līdzīgu situāciju Latvijā).
Tiekoties ar  lasītājiem dažādos Latvijas novados, dažādās auditorijās, esmu atkal un atkal pārliecinājies par cilvēku apjukumu un orientieru trūkumu kategorisko viedokļu haosā. Īpaši  Latvijas vēstures skaidrojumos. Cilvēki alkst izprast savas valsts pagātni, kam radošā inteliģence veltījusi nepiedodami maz uzmanības. Par to liecina arī fakts, ka trīs mani darbi par Latvijas vēsturi (romāni „Zigfrīda Meierovica trīs Annas”, „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” un pusaudžiem veltītais „Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē”)  iekļauti Latvijas „TOP 100” grāmatu sarakstā. Pārdomājot šo man pašam pārsteidzošo faktu, esmu sapratis, ka cilvēki balsoja par vēsturiskās atmiņas atjaunošanu. 
Biju pārsteigts par dažu vēsturnieku reakciju uz „ienākšanu viņu dārziņā”. Ne par negāciju kā tādu - neiecietība ir viena no cilvēka tipiskākajām īpašībām. Šokēja dažās publikācijās izmantotās metodes, ko nevaru kvalificēt citādi kā sabiedrības  cinisku maldināšanu.  Darbība, kas prasa tulkojumu!
Protams, muļķīga pstāvējusi vienmēr, un centieni to iznīcināt būtu cīņa ar vējdzirnavām. Taču ir fakti, kas man lika kritiski pārskatīt arī savu līdzšinējo attieksmi pret dezinformāciju un apmelojumiem publiskajā telpā. Neesmu vienīgais, kurš, izlasot absurdus apgalvojumus par sevi vai savu gara darbu, vispirms atmetis ar roku, sak, līko pat kaps neiztaisnos. Diemžēl mūsdienu informācijas lavīnā radošam cilvēkam nepieciešama imunitāte pret muļķību vai negodīgumu vispirms jau attieksmē pret anonīmajām ķengām un psiholoģiski vai/un psihiski traumētu cilvēku naida izvirdumiem internetā. Taču tolerance nav pieļaujama attieksmē pret  nācijai svarīgu faktu izkropļošanu vai noklusēšanu.
Sastopoties ar Krievijas psiholoģiskā kara speciālistu un „piektās kolonnas” provokatoru apgalvojumiem par Latvijas „brīvprātīgo iestāšanos” Padomju Savienībā, man jādomā par, iespējams, vislielāko absurda fenomenu Latvijas vēsturē un šodienas informatīvajā telpā: daudzās vēstures grāmatās un publikācijās var izlasīt, ka mēnesi pār Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā, 14. un 15. jūlijā notika „tautas saeimas” vēlēšanas, kurās, kā apgalvo okupantu pēcteči, par vienīgā saraksta kandidātiem esot nobalsojuši 97,6% vēlētāju. Domājošie iebilst, ka vēlēšanu rezultāti bija falsificēti. Bet diskusija šeit patiesībā nav pat iespējama, jo PSRS informācijas  aģentūra TASS šo divu dienu „vēlēšanu rezultātu” paziņoja jau PIRMĀS vēlēšanu dienas vakarā. Nākamajā dienā Latvijā okupantu iebaidītie cilvēki vēl gāja uz vēlēšanu iecirkņiem, kad TASS paziņojums par „balsošanas rezultātu” jau bija izlasāms Londonas „Times”. Turpmākajos gados šis okupācijas fakta apliecinājums divas reizes tika minēts Apvienotās Karalistes parlamentā.  Bet cik cilvēki to zin Latvijā?...
Ar vārdu „tulkošana” manā blogā domāta arī  līdzcilvēku nepamanītu vai sabiedrībai  noklusētu/slēptu nozīmīgu faktu,  procesu un pieredzes atklāšana.