Tuesday, October 21, 2014

"Pildot laikmeta prasību”. Par Jāņa Ūdra grāmatu "Meierovics.Trīs Annas". Recenzija. "Ubi Sunt" 02.09.2014

Inese Matisāne


„Pildot laikmeta prasību” – tā rakstnieks Jānis Ūdris nosaucis autora priekšvārdu jaunajai grāmatai „Meierovics. Trīs Annas”, pamatojot sava 2007. gadā iznākušā romāna „Zigfrīda Meierovica trīs Annas” paplašinātas versijas izdošanu jaunā redakcijā (tagad – apgādā „Zvaigzne ABC”).

Septiņos gados Latvija piedzīvojusi virkni dramatisku notikumu – „treknos gadus” un globālo krīzi, valodu referendumu, skandālus politiskās varas gaiteņos, lielveikala „Maxima” sagrūšanu. Šie notikumi mudina ikvienu pārskatīt savu vērtību sistēmu un attieksmi pret savu valsti. Bet sabiedrība jau ilgāku laiku tiek pieradināta pie skandāliem, jo uz tiem var pelnīt. Diemžēl, gūstot lētu popularitāti un vairojot personīgo kapitālu, apturēt pretrunīgu vērtību konfrontāciju sabiedrībā vairs tikai retajam ir svarīgi, jo tas esot tikai tāds procesa blakus efekts.

Galvenā motivācija – atkārtoti izdot romānu par A. Z. Meierovicu, kā norāda autors, bijusi lasītāju interese. Septiņos gados J. Ūdris ar lasītājiem ticies dažādās auditorijās, allaž saņemdams jautājumus arī par Latvijas pirmā ārlietu ministra likteni un citiem Latvijas vēstures faktiem.

Romāna par Z. A. Meierovicu atkārtots izdevums ir savā ziņā unikāls precedents jauno laiku latviešu grāmatniecībā, kad iespējams salīdzināt viena romāna divus kvalitatīvi atšķirīgus dažādu apgādu izdevumus ar septiņu gadu laika intervālu.

Jaunajā izdevumā nav būtisku saturisku vai faktoloģisku izmaiņu, bet tas nav arī mehānisks pārpublicējums. Autors papildinājis romānu ar jaunu ievadnodaļu „Priekšnojauta”, kurā iedziļinājies sava varoņa psiholoģiskajā noskaņojumā pusgadu pirms savas traģiskās bojāejas. Formālais motīvs šādai analīzei ir vēsturisks – nesen mūžībā aizgājušā jurista Andra Grūtupa publiskotais fakts: precīzi pusgadu pirms savas nāves Z. A. Meierovics Ārlietu ministrijas automašīnā pie I Meža kapu vārtiem saviem politiskajiem domubiedriem par pārsteigumu vēroja sociāldemokrāta Aleksandra Masaka grandiozo bēru gājienu, kas vairāk atgādināja kreiso spēku politisko demonstrāciju. Grāmatas jaunā nodaļa netieši norāda arī uz šīsdienas saspringto politisko situāciju, kad, Krievijai eskalējot agresīvās darbības Ukrainā, aktivizējies psiholoģiskais karš pret Latviju.

Vienlaikus J. Ūdris gājis tālāk savā iecienītajā skaitļu maģijā, pastiprinot jau grāmatas pirmajā izdevumā ietverto intrigu par gaišreģa Finka vārdiem: „Tu aiziesi divreiz septiņus gadus par ātru” (izcilais diplomāts gāja bojā četrpadsmit gadus pirms Baltijas valstu neatkarībai liktenīgā Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas). Sagadīšanās? Bet šādu sagadīšanos Latvijas vēsturē ir pārsteidzoši daudz; skaitļu maģijā balstītas vairākas epizodes arī J. Ūdra romānā „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” (2010).
Attiecīgā laika preses publikācijās un romāna varoņu dzīvē rastas, hronoloģijas faktos un autora profesionālajā pieredzē balstītas detaļas J. Ūdrim ļāvušas iespējami precīzi atklāt vēsturisko realitāti. Vienai no romāna nodaļām – ārlietu ministra Z. A. Meierovica sarunai ar Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Valiju Veščūnu – par pamatu ņemtas Veščūnas kundzes atmiņas, ko autors Atmodas laikā ieguvis savās žurnālista gaitās. Romānā attēlota arī aktiera Ēvalda Valtera jaunības dienu epizode strēlnieka mundierī.

Jauno izdevumu būtiski atšķir arī vizuālais noformējums – tas ir apjomīgāks un atstāj fundamentāli paliekošu iespaidu. „Meierovics. Trīs Annas” izdots romānu sērijā, kas veltīta ievērojamiem cilvēkiem; tajā jau iznācis romāns ”Ulmanis. Lielā Kārļa testaments”. Apgāda „Zvaigzne ABC” izdevums (māksliniece Vita Lēnerte) veidots „klasiski monumentālā” stilā, akcentējot valstsvīra portretu ar vienkāršu, vieglu skumju caurstrāvotu cilvēka skatienu.

Salīdzinot abu grāmatu tekstus, redzams pamatīgs redakcionārs darbs. Vispirms modificēts romāna nosaukums. „Meierovics. Trīs Annas” skan intriģējoši un vizuāli labāk iekomponējas uz grāmatas vāka. Redaktore Anda Brazauska veikusi arī literārās redaktores misiju, un jaunās grāmatas valoda kļuvusi „gludāka”. Pirmajā izdevumā epizodiski pavīdēja žurnālistikas ietekme – J. Ūdris līdz 2007. gadam bija valsts oficiālā laikraksta „Latvijas Vēstnesis” ārpolitikas reaktors. Jaunajā izdevumā autors atteicies arī no dažiem grāmatas varoņa rupjiem domu uzplaiksnījumiem.

Kvalitatīvi atšķirīgs ir abu izdevumu sūtības pieteikums. 2007. gada izdevums toreizējā ārlietu ministra Arta Pabrika rakstītajā priekšvārdā akcentēja Z. A. Meierovica izcilo lomu Latvijas valstiskās neatkarības starptautiskajā nostiprināšanā un mūsu diplomātijas iedibināšanā. Jaunajā izdevumā sperts solis tālāk, autoram uzsverot vēsturiskās atmiņas nozīmīgumu mūsdienu Latvijā. Ar apelāciju pie mūsdienu Latvijas sabiedriskās domas un vēsturiskās apziņas sasaucas arī grāmatā iekļautās preses publikācijas.

Vispirms jāmin no „Latvijas Vēstneša” pārņemtā 2001. gada 16. novembra eseja „Ar ticību, cerību un mīlestību” par Z. A. Meierovica jaunāko dēlu Gunāru Meierovicu, kas varētu piesaistīt vēsturnieku uzmanību, jo balstās uz G. Meierovica liecībām par Kārļa Ulmaņa (G. Meierovica krusttēva) psiholoģisko noskaņojumu padomju okupācijas priekšvakarā un ir unikāla atklāsme, kā arī vēstures liecība par iespējamo vēstures gaitu, ja notikumi būtu ievirzījušies citādi: „..Lai labāk nāk krievi nekā vācieši. Viņam apziņā bija iesēdušies tie septiņi vācu apspiestības gadsimti.” (261)

Diskutabla varētu būt romāna jaunajā izdevumā ievietotā J. Ūdra polemika ar publicistu Voldemāru Hermani pēc viņa recenzijas „Cildinot valstsvīru, spodrinot leģendu” (Neatkarīgā Rīta Avīze, 15.09.2007.). Tomēr domāju, ka līdzās šāda paņēmiena noliedzējiem ne viens vien atradīs te intrigu lasītājiem. Tā J. Ūdris sev raksturīgā aizrautībā vēršas pret recenzenta izlīdzinošo attieksmi „Zigfrīda Meierovica trīs Annu” un Anša Gulbja pirms 75 gadiem sarakstītā romāna „Zigfrīds” (1-2, 1929) salīdzinājumā un norāda uz vairākām vēsturiskām kļūdām grāmatu izdevēja romānā. Vienlaikus J. Ūdris ir ieklausījies recenzenta ieteikumā un romāna jaunajā izdevumā iekļāvis izmantoto literatūras avotu sarakstu.

Vēlos pieskarties sabiedrības rezervētajai attieksmei pret vēl dažiem pēdējo gadu radošajiem darbiem par Z. A. Meierovicu. Pārsteidzoši, ka dzejnieces Māras Zālītes un komponista Jāņa Lūsēna mūzikla „Meierovics” iestudējums Latvijas Nacionālajā operā, neskatoties uz autoru augsto radošo potenciālu, piedzīvoja vien dažas izrādes. Plašāka rezonanse – pēc interesantā prezentācijas uzveduma Mazajā Ģildē – nav bijusi arī kinoscenārista Tālivalža Margēviča lugas „Zigfrīda Annas Meierovica sadalītā mīlestība” izdevumam atsevišķā grāmatiņā (Jumava, 2012).

Vai šis sabiedrības inertums būtu okupācijas gados latvieša zemapziņā iekodēta mazvērtības sajūta? Dīvaina šķiet arī mūsu radošās inteliģences rezervētā attieksme pret savas valsts vēsturi. Vienlaikus tā ir arī ignorance pret sabiedrības, tautas vēlmi iepazīt savas valsts vēsturi. Par to liek domāt arī „Lielās lasīšanas” rezultāti, kad „TOP100” tika iebalsotas trīs aptaujā nominētās grāmatas par Latvijas valsts vēsturi. (”Zigfrīda Meierovica trīs Annas”, „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” un „Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē” jeb „Latvijas dzīvē vēsture tīņiem”).

Mums nav daudz autoru, kuri raksta daiļliteratūru par 20. gadsimta Latvijas vēstures notikumiem. Jājautā, kāpēc vairāmies no valsts vēstures cildenajām lappusēm? Vai ar šādu attieksmi atskatīsimies vien pēc četriem gadiem arī uz mūsu valsts pirmo gadsimtu? Un vai tieši šī, iespējams, jau zemapziņā mītošā vairīšanās no politiska spilgtuma nav viens no mūsdienu zemas politiskās morāles cēloņiem un reizē aizsargmehānismiem? Īpaši aktuāls šis jautājums ir drīzo Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, kad būtībā visi kandidātu saraksti cieš no spilgtu personību trūkuma...

Arī par to liek domāt jaunais izdevums par Zigfrīdu Annu Meierovicu – vienu no izcilākajiem Latvijas valstsvīriem.