Sputnik un AstraZeneca ir kā1:1. Hosams Abu Meri sarunā ar Jāni Ūdri

           

 https://hearthis.at/rml/pasaules-tulkosana-rml-s06e12/

                                          RADIO MARIJA LATVIJA (FM 97,3m).

                       Rakstnieks pārrunu stunda "Pasaules tulkošana"

Bijušie pretinieki - leģionārs un sarkanarietis - sadod rokās Jāņa Ūdra romāna "Bruņinieks Roberts" prezentācijā

                         Svēti mirkļi Latvijas Kara muzeja lielajā zālē

                                  2016. gada 14. decembrī 

"Ivande Kaija.Sievietes dzelme" - brīnišķīga grāmata

 

Ivande Kaija "Sievietes dzelme"

"Ar rokām turies zvaigznēs, bet ar kājām paliec pie zemes."

Šī ir viena brīnišķīga grāmata, kuru es sāku lasīt pēc Ivandes Kaijas romāna izlasīšanas "Iedzimtais grēks". Dziļa grāmata par sievietes pasauli, māti, bērnu audzināšanu, attiecībām ar vīrieti, lomu laulībā. Ivande bija viena Izcila sieviete, kura viena no pirmajām runāja par līdzvērtīgu pastāvēšanu līdzās vīrietim. 

Nē, tā nav kaut kāda sieviešu solidaritātes un sieviešu tiesību kustības paudēja, gluži pretēji, viņa meklēja sievietes nozīmību ne tikai ģimenē un mājas solī, bet arī politikā, ekonomikā un sabiedriskajā dzīvē. Ir ļoti patīkami lasīt to, ka simts gadus atpakaļ nekas jau mūsu attiecību krustuguņos nav mainījies, tik vien kā teholoģiju iespējas pavērušas daudz plāšākas iespējas gan sievietēm, gan vīriešiem apvienoties kopīgā sadarbībā. Šī grāmata ir ne tikai par viņu pašu, bet arī mūsu mīļo Latviju.

No Daces Hartmanes "Krāsainā dzīve"

Romānā "Ivande Kaija. Sievietes dzelme" aprakstītās vietas un notikumi.

Ivande Kaija jaunnībā

Ivande Kaija ar dēliem Mežaparkā

Ivande Kaija ar Aspaziju Kastaņjolā

Ivande kaija un Fēlikss Lūkins ar bērniem

Kara baisā seja: latvieāu strēlnieki Pirmā pasaules kara frontē sagatavojušies vācu gāzu uzbrukumam

----

Vācu karavīra koka skulptūra pie tagadējā Augstākās tiesas nama

Vilhelms II pieņem vācu armija parādi Rīgā 1917.g.

Ivande Kaija ar neitu Silviju

 Latvijas valsts proklamēšana 1918.gada 18. novembrī

Ivande Kaija ar neitu Silviju

\\

Kārļa Ulmaņa valdības atgriešanās ar kuģi "Saratov" no Liepājas  Rīgā 1919.gada jūlijā

Kārļa Ulmaņa valdība atkal  Rīgā. 1919.gada jūlijs.

Bermontiādes laikā Rīgas pils Svētā Gara tornī visu laiku plīvoja Latvijas sarmanbaltsarkanais karogs

 

Rīgas sargi Daugavmalas ierakumos  Bermontiādes laikā

Raņa un Aspazijas atgriešanās Rīgā 1920.gadā

Raiņa un Aspazijas sagaidīšana Rīgā

Ivande Kaija pēc insulta

Kārļa Ulmaņa, Valsts un Ministru prezidenta oficiālais portrets 30o gadu beigās

Romāns “IVANDE KAIJA. SIEVIETES DZELME”. Dziļa grāmata par sievietes pasauli

 

“Ar rokām turies zvaigznēs, 

bet ar kājām paliec pie zemes."

Šī ir viena brīnišķīga grāmata, kuru es sāku lasīt pēc Ivandes Kaijas romāna izlasīšanas "Iedzimtais grēks". Dziļa grāmata par sievietes pasauli, māti, bērnu audzināšanu, attiecībām ar vīrieti, lomu laulībā. Ivande bija viena Izcila sieviete, kura viena no pirmajām runāja par līdzvērtīgu pastāvēšanu līdzās vīrietim. 

 

Nē, tā nav kaut kāda sieviešu solidaritātes un sieviešu tiesību kustības paudēja, gluži pretēji, viņa meklēja sievietes nozīmību ne tikai ģimenē un mājas solī, bet arī politikā, ekonomikā un sabiedriskajā dzīvē. Ir ļoti patīkami lasīt to, ka simts gadus atpakaļ nekas jau mūsu attiecību krustuguņos nav mainījies, tik vien kā teholoģiju iespējas pavērušas daudz plāšākas iespējas gan sievietēm, gan vīriešiem apvienoties kopīgā sadarbībā. Šī grāmata ir ne tikai par viņu pašu, bet arī mūsu mīļo Latviju.

Dace Hartmane “Krāsainā pasaule”

LITERĀRA AMAZONE. Recenzija par romānu "IVANDE KAIJA. SIEVIETES DZELME"

 

Eduards Silkalns. No Amerikas latviešu avīzes "LAIKS"

Savā laikā Endzelīna rediģētajā Svešvārdu vārdnīcā (1958) neatrodu mūsdienās tik bieži lietoto vārdu feministe. Atrodu gan feminisms, tā esot „sieviešu kustība, kas cenšas pēc vienādām tiesībām (kā vīriešiem)”. Uzeju arī saturiski radniecīgo “amazoni”.: drošu sievieti, jātnieci, kaŗotāju”. Ja tad nu rakstniece Ivande kaija (1876 – 1942), gluži kā viņas laikabiedre, domubiedre un paziņa Aspazija (1865-1943) dzīvoja un rosījās laikmetā, kad iestāšanās par sieviešu tiesībām vēl bija tās sākuma stadijā un margināla, izvēlēsimies viņai labāk sengrieķisko amazones nekā mūsdienīgo feministes apzīmējumu.

Par Ivandi Kaiju, īstajā vārdā Antoniju Lūkinu, pietikuša ārsta Fēliksa Lūkina dzīvesbiedri, trīs bērnu māti un daudzu literāru darbu autori tagad romāņu  Ivande Kaij - Sievietes dzelme uzrakstījis Jānis Ūdris. Jāsaka gan, ka nupat minētais tuvinieku četrats grāmatā šur tur uzpeld tikai kā tādas ēnas, jo vairāk par ģimeni Ivandei rūp ceļošana, pasaules pieredze, izglītības papildināšana, rakstīšana, iestāšanās par savu uzskatu pareizību, bet visvairāk grozīšanās labākajās aprindās un saikņu izveidošana ar slavenībām, pat Raini un Kārli Ulmani. Mūsdienās tā sauktie šovinistiskie vīriešu kārtas cūkas šādu sievietes izraudzītu vai viņas temperamenta diktētu dzīves ceļu varētu uzskatīt par nožēlojamu, kurmet liberāli noskaņotās sabiedrības aprindas Kaijai veltīs aplausus.,

Neaizstājams palīgs romāna radīšanā Jānim Ūdrim bijušas viņa varones plašās dienasgrāmatas, kas lieliski izstrāvo laikmeta pirms simt un vairāk gadiem elpu. Daudz ir romānā iestrādātu šo dienasgrāmatu fragmentu,  bet vēl vairāk ir vietu, kur rakstnieks no dienasgrāmatām smelto informāciju pārstāsta saviem vārdiem. Tāda ģēnija glorifikācija kā tad, kad mūsu varone Kastaņolā pirmoreiz pa gabalu ierauga Raini, mūsdienās vairs nav iedomājama.

„Pavērusies uz tālumā saskatāmo baznīciņu, Tonija uz kalna takas ievēroja slaidu vīrieša stāvu Fausta mētelī, kas vingriem soļiem attālinājās. “Tas ir Rainis! Kāp kalnā, kāp tu, lielais vientuli, ar visas pasaules ilgām krūtīs”, viņa nodomāja (56. lpp).

Nosaucot kādu cilvēku par Saulvedi, ja vien tas nav viņa īstais vārds, mūsdienu cilvēks būs bijis vairāk vai mazāk zobgalīgs, ironisks, bet, ja pirms simt gadiem Aspazija šai vārdā uzrunāja savu dzīvesbiedru, tas bija caurcaurēm pagodinājums.

Izmantojot par galveno informatīvo avotu savas varones dienasgrāmatu, rakstniekam jābūt piesardzīgam un kritiskam. Varbūt dienasgrāmatas rakstītājs biežāk vai retāk tiecas sevi glorificēt vai vismaz pagrozīt patiesību sev par labu? Un, liekot lietā iztēli, jāaizpilda ari vietas un lietas, kas dienasgrāmatā palikušas tukšas...

   Lūk, pēc atgriešanās no Amerikas Kārlis Ulmanis esot “atlicinājis nakts stundas” Kaijas pirmā romāna Iedzimtais grēks lasīšanai:

„Te nu pavērās jauni sievietes pasaules apvāršņi, un Ulmanis dažbrīd juta, ka erotiskais tēlojums aizžņaudz elpu. „Gaida uz Draudzības akmens izģērbās un kaislīgi metās vēsajā ūdenī,” tur kādā epizodē bija rakstīts. Un rakstītāja bija sieviete – no šīs domas par tādu uzdrīkstēšanos vien jau metās karsti.” (141.)

  Interesanti nudien redzēt vienu no mušu tautas ievērojamākajiem un apstrīdētākajiem dižvīriem – vieniem dievekli, citiem demokrātija sagrāvēju – lasām naktī romānu, ko sava laika gaume  jau pietuvināja pornogrāfijai. Līdz šim par Ulmani kā cilvēku ar miesu un asinīm dominēja divi uzskati. Pirmais, laipnais, bija tāds, ka Ulmanis bijis par daudz aizrāvies ar rūpēm par savu tautu un valsti, lai vēl spētu atlicināt laiku un pievērst uzmanību ģimenes dzīves nodibināšanai. Pazīstam arī otru uzskatu vai pieņēmumu. Jānis Ūdris ar tādiem teicieniem kā „Ulmanis tovakar atkal bija izjutis reibinošo sievietes gara tuvību” (145.) parāda vēl citādāku Ulmani. Tad jau sakarīgi ir atkārtot tenkas, ka Ulmaņa adjutants Juris Veinbergs bijis viņa ārlaulības dēls. (235.)

     Vai Ulmaņa biogrāfijā būtu kaut neliela daļa par Ivandi Kaiju no tā apjoma, kāds Kaijas biografijā atvēlēts viņas „mīļajam onkulim” un iesaistītājam politikā Ulmanim? Ieskatoties plašajā un autoritatīvajā Edgara Dunsdorfa sējumā Kārļa Ulmaņa dzīve atrodam citētu vienu pašu teikumu no Kaijas dienasgrāmatas, bet tam nav nekāda sakara ar viņas attiecībām ar Ulmani.

Pietrūkst spēka pētīt, vai Raiņa Rakstos vai kādā romānā pateikts par Ivandi Kaiju vēl kaut kas papildus tam, kas ir Raiņa citēts Ūdra romānā, bet ir skaidrs, ka Rainim uz Kaijas domām un iztēli bijis daudz lielāks iespaids nekā viņas pašas laulātajam draugam. Par reizi, kad Kaijai sūtītajai Aspazijas vēstulei Rainis pierakstījis kādas rindas klāt, Ūdris raksta:

„Prieks bija par dažām Raiņa pierakstītajām rindām vēstules beigās – ar sveicieniem un skūpstiem „visiem, kas ņem pretī”. Ivande, protam, nebija tā, kas atteiksies no ģēnija skūpsta, taču atmiņā joprojām bija palicis, kā dzejnieka plauksta it kā nejauši bija noslīdējusi pār viņas dibenu. Cik sen tas bija! Toreiz Kastaņolā viņa nesaprata, vai tiešām tā bija nejaušība. Gribējās domāt, ka tā, taču Raiņa mirdzošās acis vēstīja ko citu.” (234.)

Apgāds Zvaigzne ABC informē, ka aplūkojamā esot Jāņa Ūdra astotā grāmata. Tad jau rakstnieku var saukt par īstu profesionāli, kas zina, ko viņš dara. Vienīgā īstā neveiklība, ko gadījās pamanīt, bija Miķeļa Valtera kā no grāmatas par savu politisko pārliecību kaimiņienei Kaijai nolikti septiņi teikumi. Tā mēdz rakstīt publikācijās, nevis teikt puskrēslā kāpņu telpā sastaptai kaimiņienei! (136.)

Grāmatu varu silti ieteikt. Gan lielās lietās, gan detaļās tā skaisti iezīmē laikmeta garu. Kurš puisis gan vēl mūsdienās savu meiteni uzrunātu ar vārdiem, kādiem 1891. gadā iesvētīšanas dienā ģimnāzists Fēlikss uzrunājis Antoniju: „Vai drīkstu jaunkundzi traucēt?”! Tā uzrunāta, mūsdienu “jaunkundze” domātu, ka viņu izsmej! – Uzpeld un atkal izplēn slavenas personības: Emīls Dārziņš, Zigfrīds Anna Meierovics, Pēteris Stučka ar Raiņa māsu Doru... Pamatīgi izsekots Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu notikumiem. Plaši atstāstīts Latvijas neatkarības pasludināšanas akts Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī. Uzejam dažu valodisku veidojumu, kā vārdu mājupbrauce, runājot par Raiņa un Aspazijas atgriešanos Latvijā no Šveices. Papildinām zināšanas: piemēram, nebiju vēl zinājis, ka Maskavas Sarkanajā laukumā reiz bijusi novietota mūsu vēlākā Brīvības pieminekļa veidotāja Kārļa Zāles izgatavota Marksa biste. Pats iespaidīgākais grāmatā tomēr ir spilgtie, pat ja apstrīdamie Ivandes Kaijas, Raiņa un Kārļa Ulmaņa raksturojumi.

 

 

 

Tāda bija Ivande Kaija. Gaismas pils projektu koordinatores viedoklis par Jāņa Ūdra romānu

 

 

Grāmatas autors: Ar īpašu rūpību lasu sieviešu atsauksmes par savu romānu “Ivande kaija. Sievietes dzelme”(ZVAIGZNE ABC, 2020). Tāpēc arī manu uzmanību piesaistīja Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu koordinatores Andas Saldoveres spriedumi par manu romānu “Ivande Kaija. Sievietes dzelme”, kas publicēti LNB elektroniskajā izdevumā “LITERATŪRAS CEĻVEDIS”

 

Anda Saldovere:

„Ne pirmo reizi sanācis izlasīt kādu grāmatu nejaušas intereses pēc, kaut iepriekš uz to nav liktas lielas cerības. Jāņa Ūdra grāmata patīkami pārsteidza – un ne vien ar saistošo rakstības stilu un intriģējošo laikmeta ainas izklāstu.

Kārtējo reizi apzināju savus “robus” mūsu valsts kultūrvēsturē un arī vēsturē kopumā, jo īpaši – par lielai daļai latviešu ļoti saistošo un no vēsturisko notikumu aspekta tik sarežģīto un līdz galam neizzināto Latvijas kā valsts izveides periodu 20. gadsimta sākumā.

 Kaut gan vēstījums par rakstnieci un publicisti Ivandi Kaiju iekļāvies romāna žanrā, kurā neizbēgami savu lomu spēlē arī autora iztēle un notikumu un izjūtu “apaudzēšana” ar personīgo fantāziju, nepārvērtējams ir autora izziņas darbam veltītais laiks un ieguldītais darbs, pētot arhīvu materiālus, iesaistīto personāžu dienasgrāmatas un citus resursus, līdz ar to grāmatai rezultējoties kā bagātīgi izzinošam kultūrvēstures izpētes resursam.  

Grāmatas centrālais personāžs – rakstniece Ivande Kaija – līdz šim man (pieļauju, arī daudziem citiem), pārsvarā saistījusies ar vienu, tā uzrakstīšanas laikā visai skandalozu un pat par pornogrāfijas literatūru nodēvētu romānu – “Iedzimtais grēks”. Gribēju izlasīt arī to, bet nepaguvu – varbūt nākotnē.

 Romāna varoņi – daudzas attiecīgā laika politiskās un kultūras jomas inteliģences personības: Rainis, Aspazija, Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Anna Meierovics, Dora un Pēteris Stučkas. Arī dakteru Lūkinu dzimta, kurā Ivande ieprecējusies. Spilgti tēli, attiecību peripetijas politisko varu maiņas izraisītos līkločos. Bet pāri visam – drosmīga un pašapzinīga sieviete, kura Latvijas valsti liek augstāk par visu, reizēm pat veltot tai vairāk savu domu un enerģijas nekā ģimenei… Sieviete, kura pirmā no savu daiļdarbu lappusēm runā par sieviešu līdztiesību gan politikā, gan attiecībās un ģimenē. Un kur nu vēl slavenais aicinājums ziedot ģimeņu dārglietas frontē cietušajiem. Mūsdienu lasītājam rakstnieces pirms 100 gadiem veiktie ieraksti dienasgrāmatā varētu šķist pārlieku sentimentāli un patriotiski. Nenoliegšu, ka tādas bija arī manas pārdomas. Bet varbūt 20. gadsimta sākuma Latvija bija vairāk pelnījusi, ka to mīl un lolo, nekā tagadējā?

Romāns kļuvis par lielisku laikmeta liecību, jo kā gan vēl labāk iepazīt savas tautas vēsturi? Tāda bija Ivande Kaija, un tāda toreiz bija mūsu Latvija. Un tā vietā, lai kādu no grāmatas varoņiem nosodītu, varbūt labāk varam mēģināt iztēloties – kādi tolaik būtu bijuši un kādus lēmumus pieņemtu mēs paši? Vismaz man jau vairākkārt ienācis prātā – ja būtu iespējams, piemēram, uz nedēļu pārcelties citā laikā un telpā, tā nebūtu kāda grezna viduslaiku pils vai brīnumaini saulaina dienvidu sala, bet gan tieši tā dēvētie “Latvijas laiki”… Pirmā republika pirms un pēc tās izveides – kāda īsti tā bija? Un vai man būtu pieticis drosmes par to cīnīties?”

Grāmatas autors:

 Laikam jau tieši šīs beigu jautājums bija mana galvenā motivācija, rakstot savu astoto grāmatu – „Ivande Kaija. Sievietes dzelme”. Pārfrāzējot Andas Saldoveres vārdus, es gribēju savām lasītājām un lasītājiem vaicāt: „Vai esat, vai esam mūsu valsts dramatiskās, bet arī cildenās vēstures un savas smagos upuros iegūtās valsts cienīgi?”

Šo dižās patriotes Ivandes Kaijaspārlaicīgo  jautājumu akcentēju jau pirms desmit gadiem romānā "Ulmanis. Lielā kārļa testaments" (ZVAIGZNE ABC, 2010), kurā Ivande Kaija parādīta kā viens no Kārļa Ulmaņa pretrunīgās dzīves stūrakmeņiem.