LITERĀRA AMAZONE. Recenzija par romānu "IVANDE KAIJA. SIEVIETES DZELME"

 

Eduards Silkalns. No Amerikas latviešu avīzes "LAIKS"

Savā laikā Endzelīna rediģētajā Svešvārdu vārdnīcā (1958) neatrodu mūsdienās tik bieži lietoto vārdu feministe. Atrodu gan feminisms, tā esot „sieviešu kustība, kas cenšas pēc vienādām tiesībām (kā vīriešiem)”. Uzeju arī saturiski radniecīgo “amazoni”.: drošu sievieti, jātnieci, kaŗotāju”. Ja tad nu rakstniece Ivande kaija (1876 – 1942), gluži kā viņas laikabiedre, domubiedre un paziņa Aspazija (1865-1943) dzīvoja un rosījās laikmetā, kad iestāšanās par sieviešu tiesībām vēl bija tās sākuma stadijā un margināla, izvēlēsimies viņai labāk sengrieķisko amazones nekā mūsdienīgo feministes apzīmējumu.

Par Ivandi Kaiju, īstajā vārdā Antoniju Lūkinu, pietikuša ārsta Fēliksa Lūkina dzīvesbiedri, trīs bērnu māti un daudzu literāru darbu autori tagad romāņu  Ivande Kaij - Sievietes dzelme uzrakstījis Jānis Ūdris. Jāsaka gan, ka nupat minētais tuvinieku četrats grāmatā šur tur uzpeld tikai kā tādas ēnas, jo vairāk par ģimeni Ivandei rūp ceļošana, pasaules pieredze, izglītības papildināšana, rakstīšana, iestāšanās par savu uzskatu pareizību, bet visvairāk grozīšanās labākajās aprindās un saikņu izveidošana ar slavenībām, pat Raini un Kārli Ulmani. Mūsdienās tā sauktie šovinistiskie vīriešu kārtas cūkas šādu sievietes izraudzītu vai viņas temperamenta diktētu dzīves ceļu varētu uzskatīt par nožēlojamu, kurmet liberāli noskaņotās sabiedrības aprindas Kaijai veltīs aplausus.,

Neaizstājams palīgs romāna radīšanā Jānim Ūdrim bijušas viņa varones plašās dienasgrāmatas, kas lieliski izstrāvo laikmeta pirms simt un vairāk gadiem elpu. Daudz ir romānā iestrādātu šo dienasgrāmatu fragmentu,  bet vēl vairāk ir vietu, kur rakstnieks no dienasgrāmatām smelto informāciju pārstāsta saviem vārdiem. Tāda ģēnija glorifikācija kā tad, kad mūsu varone Kastaņolā pirmoreiz pa gabalu ierauga Raini, mūsdienās vairs nav iedomājama.

„Pavērusies uz tālumā saskatāmo baznīciņu, Tonija uz kalna takas ievēroja slaidu vīrieša stāvu Fausta mētelī, kas vingriem soļiem attālinājās. “Tas ir Rainis! Kāp kalnā, kāp tu, lielais vientuli, ar visas pasaules ilgām krūtīs”, viņa nodomāja (56. lpp).

Nosaucot kādu cilvēku par Saulvedi, ja vien tas nav viņa īstais vārds, mūsdienu cilvēks būs bijis vairāk vai mazāk zobgalīgs, ironisks, bet, ja pirms simt gadiem Aspazija šai vārdā uzrunāja savu dzīvesbiedru, tas bija caurcaurēm pagodinājums.

Izmantojot par galveno informatīvo avotu savas varones dienasgrāmatu, rakstniekam jābūt piesardzīgam un kritiskam. Varbūt dienasgrāmatas rakstītājs biežāk vai retāk tiecas sevi glorificēt vai vismaz pagrozīt patiesību sev par labu? Un, liekot lietā iztēli, jāaizpilda ari vietas un lietas, kas dienasgrāmatā palikušas tukšas...

   Lūk, pēc atgriešanās no Amerikas Kārlis Ulmanis esot “atlicinājis nakts stundas” Kaijas pirmā romāna Iedzimtais grēks lasīšanai:

„Te nu pavērās jauni sievietes pasaules apvāršņi, un Ulmanis dažbrīd juta, ka erotiskais tēlojums aizžņaudz elpu. „Gaida uz Draudzības akmens izģērbās un kaislīgi metās vēsajā ūdenī,” tur kādā epizodē bija rakstīts. Un rakstītāja bija sieviete – no šīs domas par tādu uzdrīkstēšanos vien jau metās karsti.” (141.)

  Interesanti nudien redzēt vienu no mušu tautas ievērojamākajiem un apstrīdētākajiem dižvīriem – vieniem dievekli, citiem demokrātija sagrāvēju – lasām naktī romānu, ko sava laika gaume  jau pietuvināja pornogrāfijai. Līdz šim par Ulmani kā cilvēku ar miesu un asinīm dominēja divi uzskati. Pirmais, laipnais, bija tāds, ka Ulmanis bijis par daudz aizrāvies ar rūpēm par savu tautu un valsti, lai vēl spētu atlicināt laiku un pievērst uzmanību ģimenes dzīves nodibināšanai. Pazīstam arī otru uzskatu vai pieņēmumu. Jānis Ūdris ar tādiem teicieniem kā „Ulmanis tovakar atkal bija izjutis reibinošo sievietes gara tuvību” (145.) parāda vēl citādāku Ulmani. Tad jau sakarīgi ir atkārtot tenkas, ka Ulmaņa adjutants Juris Veinbergs bijis viņa ārlaulības dēls. (235.)

     Vai Ulmaņa biogrāfijā būtu kaut neliela daļa par Ivandi Kaiju no tā apjoma, kāds Kaijas biografijā atvēlēts viņas „mīļajam onkulim” un iesaistītājam politikā Ulmanim? Ieskatoties plašajā un autoritatīvajā Edgara Dunsdorfa sējumā Kārļa Ulmaņa dzīve atrodam citētu vienu pašu teikumu no Kaijas dienasgrāmatas, bet tam nav nekāda sakara ar viņas attiecībām ar Ulmani.

Pietrūkst spēka pētīt, vai Raiņa Rakstos vai kādā romānā pateikts par Ivandi Kaiju vēl kaut kas papildus tam, kas ir Raiņa citēts Ūdra romānā, bet ir skaidrs, ka Rainim uz Kaijas domām un iztēli bijis daudz lielāks iespaids nekā viņas pašas laulātajam draugam. Par reizi, kad Kaijai sūtītajai Aspazijas vēstulei Rainis pierakstījis kādas rindas klāt, Ūdris raksta:

„Prieks bija par dažām Raiņa pierakstītajām rindām vēstules beigās – ar sveicieniem un skūpstiem „visiem, kas ņem pretī”. Ivande, protam, nebija tā, kas atteiksies no ģēnija skūpsta, taču atmiņā joprojām bija palicis, kā dzejnieka plauksta it kā nejauši bija noslīdējusi pār viņas dibenu. Cik sen tas bija! Toreiz Kastaņolā viņa nesaprata, vai tiešām tā bija nejaušība. Gribējās domāt, ka tā, taču Raiņa mirdzošās acis vēstīja ko citu.” (234.)

Apgāds Zvaigzne ABC informē, ka aplūkojamā esot Jāņa Ūdra astotā grāmata. Tad jau rakstnieku var saukt par īstu profesionāli, kas zina, ko viņš dara. Vienīgā īstā neveiklība, ko gadījās pamanīt, bija Miķeļa Valtera kā no grāmatas par savu politisko pārliecību kaimiņienei Kaijai nolikti septiņi teikumi. Tā mēdz rakstīt publikācijās, nevis teikt puskrēslā kāpņu telpā sastaptai kaimiņienei! (136.)

Grāmatu varu silti ieteikt. Gan lielās lietās, gan detaļās tā skaisti iezīmē laikmeta garu. Kurš puisis gan vēl mūsdienās savu meiteni uzrunātu ar vārdiem, kādiem 1891. gadā iesvētīšanas dienā ģimnāzists Fēlikss uzrunājis Antoniju: „Vai drīkstu jaunkundzi traucēt?”! Tā uzrunāta, mūsdienu “jaunkundze” domātu, ka viņu izsmej! – Uzpeld un atkal izplēn slavenas personības: Emīls Dārziņš, Zigfrīds Anna Meierovics, Pēteris Stučka ar Raiņa māsu Doru... Pamatīgi izsekots Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu notikumiem. Plaši atstāstīts Latvijas neatkarības pasludināšanas akts Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī. Uzejam dažu valodisku veidojumu, kā vārdu mājupbrauce, runājot par Raiņa un Aspazijas atgriešanos Latvijā no Šveices. Papildinām zināšanas: piemēram, nebiju vēl zinājis, ka Maskavas Sarkanajā laukumā reiz bijusi novietota mūsu vēlākā Brīvības pieminekļa veidotāja Kārļa Zāles izgatavota Marksa biste. Pats iespaidīgākais grāmatā tomēr ir spilgtie, pat ja apstrīdamie Ivandes Kaijas, Raiņa un Kārļa Ulmaņa raksturojumi.