LATVIJAS NACIONĀLĀS BIBLIOTĒKAS projektu koordinatore Anda Saldovere
Ne pirmo reizi sanācis izlasīt kādu grāmatu nejaušas intereses pēc, kaut iepriekš uz to nav liktas lielas cerības. Jāņa Ūdra grāmata patīkami pārsteidza – un ne vien ar saistošo rakstības
stilu un intriģējošo laikmeta ainas izklāstu. Kārtējo reizi apzināju savus “robus” mūsu valsts kultūrvēsturē un arī vēsturē kopumā, jo īpaši – par lielai daļai latviešu ļoti saistošo un no vēsturisko notikumu aspekta tik sarežģīto un līdz galam neizzināto Latvijas kā valsts izveides periodu 20. gadsimta sākumā. Kaut gan vēstījums par rakstnieci un publicisti Ivandi Kaiju iekļāvies romāna žanrā, kurā neizbēgami savu lomu spēlē arī autora iztēle un notikumu un izjūtu “apaudzēšana” ar personīgo fantāziju, nepārvērtējams ir autora izziņas darbam veltītais laiks un ieguldītais darbs, pētot arhīvu materiālus, iesaistīto personāžu dienasgrāmatas un citus resursus, līdz ar to grāmatai rezultējoties kā bagātīgi izzinošam kultūrvēstures izpētes resursam. Grāmatas centrālais personāžs – rakstniece Ivande Kaija – līdz šim man (pieļauju, arī daudziem citiem), pārsvarā saistījusies ar vienu, tā uzrakstīšanas laikā visai skandalozu un pat par pornogrāfijas literatūru nodēvētu romānu – “Iedzimtais grēks”. Gribēju izlasīt arī to, bet
nepaguvu – varbūt nākotnē. Romāna varoņi – daudzas attiecīgā laika politiskās un kultūras jomas inteliģences personības: Rainis, Aspazija, Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Anna Meierovics, Dora un Pēteris Stučkas. Arī dakteru Lūkinu dzimta, kurā Ivande ieprecējusies. Spilgti tēli, attiecību
peripetijas politisko varu maiņas izraisītos līkločos. Bet pāri visam – drosmīga un pašapzinīga sieviete, kura Latvijas valsti liek augstāk par visu, reizēm pat veltot tai vairāk savu domu un enerģijas nekā ģimenei… Sieviete, kura pirmā no savu daiļdarbu lappusēm runā par sieviešu līdztiesību gan politikā, gan attiecībās un ģimenē. Un kur nu vēl slavenais aicinājums ziedot ģimeņu dārglietas frontē cietušajiem. Mūsdienu lasītājam rakstnieces pirms 100 gadiem veiktie ieraksti dienasgrāmatā varētu šķist pārlieku sentimentāli un patriotiski. Nenoliegšu, ka tādas bija arī manas pārdomas. Bet varbūt 20. gadsimta sākuma Latvija bija vairāk pelnījusi, ka
to mīl un lolo, nekā tagadējā? Romāns kļuvis par lielisku laikmeta liecību, jo kā gan vēl labāk iepazīt savas tautas vēsturi? Tāda bija Ivande Kaija, un tāda toreiz bija mūsu Latvija. Un tā vietā, lai kādu no grāmatas varoņiem nosodītu, varbūt labāk varam mēģināt iztēloties – kādi tolaik būtu bijuši un kādus lēmumus pieņemtu mēs paši? Vismaz man jau vairākkārt ienācis prātā – ja būtu iespējams, piemēram, uz nedēļu pārcelties citā laikā un telpā, tā nebūtu kāda grezna viduslaiku pils vai brīnumaini saulaina dienvidu sala, bet gan tieši tā dēvētie “Latvijas laiki”… Pirmā republika pirms un pēc tās izveides – kāda īsti tā bija? Un vai man būtu pieticis drosmes par to cīnīties?
No LNB elektroniskā izdevuma “LITERATŪRAS CEĻVEDIS”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru