Nepilna pusgada laikā, turklāt koronvīrusa ierobežojumu apstākļos, iznācis jau otrais romāns par izcilo latviešu rakstnieci un patrioti Ivandi Kaiju. Apsveicot kolēģi Ingu Gaili ar romāna „Rakstītāja” iznākšanu, jūtu gandarījumu, ka gadu desmitiem aizmirstā, jaunajai paaudzei pat nezināmā Ivande Kaija beidzot nonākusi sabiedrības uzmanības lokā. Domāju, ka šī unikālā, arī ļoti sarežģītā personība pelnījusi vēl ne vienu vien romānu un monogrāfiju.
Desmit romāna iznēsāšanas gadi
Ivandes Kaijas heroiski traģiskās dzīves izpētei pievērsos jau pirms desmit gadiem, rakstot romānu „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” (ZVAIGZNE ABC, 2010). Uz grāmatas vāka aiz K.Ulmaņa oficiālā portreta redzams Ivandes Kaijas siluets, norādot uz rakstnieces lomu daudz apspriestā valstsvīra liktenī.
Spilgtā atmiņā divas epizodes pirmajos gados pēc “Lielā Kārļa testamenta” iznākšanas: kādā Vairas Vīķes-Freibergas grāmatas prezentācijā mani uzrunāja Džemma Skulme, paskarbā balsī pavēstot: “Es redzēju savas radinieces fotogrāfiju uz tavas grāmatas vāka! Paskatīsimies, ko tu tur esi sarakstījis!” Un otra epizode pēc dažiem mēnešiem, man gaidot 11. tramvaju. Platās durvis atvērās kā skatuves priekškars, un tajās stāvēja VIŅA, kā karaliene cildeni atspiedusies uz spieķa. Pastiepu roku, lai palīdzētu dāmai izkāpt, bet dižā Džemma, mani redzot, uz mirkli iegrima domās. Tad noteica: “Jāni, tā varēja būt!” Kad māksliniece, atspiedusies uz manas rokas, beidzot izkāpa, viņa nu jau pravietiskā balsī noteica: “Jā, tā tas ar viņiem varēja būt”.
Sapratu – tas par Ivandes Kaijas un Kārļa Ulmaņa platonisko mīlas stāstu, ko biju iztēlojies, balstoties rakstnieces dienasgrāmatā un laikabiedru atmiņās.
Ivande Kaija, k tik vērtīgā Ārlietu ministrijas darbiniece 1919. gadā rakstnieka iztēlē bija - līdzās Meierovicam – arī manā romānā “Meierovics. Trīs Annas” (ZVAIGZNE ABC, 2014). Un, tuvojoties mūsu valsts 100 gadu jubilejai, bija skaidrs, ka mana dāvana Latvijai būs romāns par Ivandi Kaiju.
2018. gada sākumā manuskripts bija pabeigts, taču apgāda viedās dāmas aicināja vēl piestrādāt: biju koncentrējies galvenokārt uz Ivandes Kaijas heroisko rīcību Bermontiādes laikā, kad rakstnieces aicinājums sievietēm ziedot zeltlietas valsts aizsardzībai iekrita nācijas sirdī. Mans vadošais vektors bija arī Ivandes Kaijas patriotiskā publicistika. Taču apgādā man uzsvēra, ka lasītājas interesēs arī Ivandes Kaijas ģimenes dzīve, un aicināja iedziļināties arī šajā aspektā. Bet tas izrādījās cietākais rieksts: samezgloti, sievietes un vīrieša psiholoģiskajā divcīņā samudžināti gadi. Daudz atklāju, Misiņa bibliotēkā lasot Ivandes Kaijas dienasgrāmatu, taču bija jāpārvar sarežģīts psiholoģiskais imperatīvs – ko no rakstnieces domām, drīkst publiskot, ko nē. No daudz kā nācās atteikties, daudz ko pārskatīt un pārrakstīt, līdz beidzot mana astotā grāmata dienas gaismu ieraudzīja šī gada pavasarī, jau koronvīrusu ērā.
Šajos mēnešos esmu par romānu dzirdējis daudz atzinīgus vārdus, galvenokārt no sievietēm. Bijusi arī kritika, no kuras allaž cenšos bagātināties. Taču dažas dāmas tā kā apvainošanās par kunga ielaušanos sievietes iekšējā pasaulē. Īpaši mani pārsteidza dažkārt pavīdējusī jēdziena „dzelme” neizpratne.
Ne mirkli neesmu pretendējis iekļūt sievietes dvēseles dzelmē, domāju, ka vīrietim tas nemaz nebūtu iespējams. Tāda jau arī ir vārda „dzelme” būtība. Tieši noslēpumainajā, no vīrieša viedi atšķirīgajā sievietes garīgumā jau arī slēpjas cilvēces labākās daļas pievilcība un bieži vien neizskaidrojamais garīgais spēks.
„Viņa bija kā svece, kas tikai degot dzīvo”- tā par ārēji trauslo, slimīgo Ivandi Kaiju teikusi viņas sirdsdraudzene Aspazija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru