Sunday, November 2, 2014

Jāņa Ūdra vēsturiskais romāns "Ulmanis.Lielā Kārļa testaments". "PAR GARĪGU LATVIJU DOMĀJOT"


Inese Matisāne, neatkarīgā žurnāliste


J. Ūdra biogrāfiskais romāns „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments”, „Zvaigzne ABC”, 2010 [vāka foto: www.zvaigzne.lv]
J. Ūdra biogrāfiskais romāns „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments”, „Zvaigzne ABC”, 2010, vāka foto: http://www.zvaigzne.lv


Aizvadītā gada nogalē apgādā „Zvaigzne ABC” iznāca pieredzējušā publicista un rakstnieka Jāņa Ūdra biogrāfiskais romāns „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments”, ko autors nodēvējis par „izaicinājumu mūsdienu savtīgumam, cinismam un pilsonisko jūtu atrofijai”.
Šī ir jau ceturtā J. Ūdra oriģinālgrāmata, kuras iznākšana jaunā gada priekšvakarā, autora iecerē, nav sagadīšanās: grāmatā aprakstītajiem faktiem un atziņām jāatgādina mūsu tautai Atmodas ideāli un jāmodina līdzcilvēku atbildība pret Latvijas atjaunoto neatkarību.

„Ja katrs savā vietā kļūtu labāks,” –
uzskata romāna „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” autors J. Ūdris. Apzinos – neesmu augsti titulēta persona (šādos brīžos vēlētos, kaut tāda būtu!), tādēļ saprotams, ka grāmatas autoram mans atbalsts reāli nevar ne palīdzēt, ne kaitēt, ja es, teiksim, mēģinātu grāmatu vai tās autoru iecelt slavas saulītē vai gluži pretēji noķengāt, kā to bieži dara interneta komentāru rakstītāji. (Dvēseliski mazizglītotu ļaužu īgnums pret visu to, ko nevar saliet glāzēs vai uzsmērēt uz maizes…)
Kā filoloģe un vienkārši cilvēks, kam patīk lasīt, vēlos izteikt savu viedokli par šo Latvijai svarīgo grāmatu. Uz to mani pamudināja arī daži mūsdienu dzīves vērojumi. Nebrīnītos, ja grāmatas autoram nākas saskarties ar šķēršļiem, kuru cēlonis ir cilvēku (vairākuma) nespēja domāt patstāvīgi (jaunā grāmata mudina to darīt). Pat tā saucamie „sabiedrības sargsuņi”, žurnālisti, un titulētie zinātņu vīri šobrīd lieliski iztiek ar vispārējiem standartuzskatiem un gatavām frāzēm, bez iedziļināšanās grāmatu tekstos (piedodiet, ja mani apgalvojumi pēkšņi izrādītos kļūdaini!). Domāju, ka daži pašmāju „gudrie” un „spalvas brāļi” romāna autoru arī lieliski saprot, tikai viņiem nav izdevīgi iesaistīties ar autoru profesionālā diskusijā – tas prasītu patiesu iedziļināšanos Latvijas vēsturē un K. Ulmaņa sarežģītajā psiholoģijā.
K. Ulmaņa personības fenomens
Latviešu literatūrā diemžēl patlaban nevaram runāt par tādiem monumentāliem rakstniekiem, kādus esam iepazinuši pagājušajā gadsimtā, tāpēc romāns „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” ir notikums latviešu literatūrā, kura nebūt nav tik bagāta ar biogrāfiskiem romāniem. Par K. Ulmani ir daudz monogrāfiju un pētījumu, bet šis ir daiļdarbs, un daiļdarbā ir iespējams atklāt to, ko nebija iespējams pateikt monogrāfijā.
Romāns apgāž joprojām daļā sabiedrības dzīvās un pat specifiskā lektirā izplatītās baumas par K. Ulmaņa „īpašo orientāciju”, kuras pamatā ir Baigajā gadā tapusī K. Ulmaņa nomelnošanas stratēģija, un iezīmē jaunas, pozitīvas pārmaiņas grāmatas autora J. Ūdra radošajā biogrāfijā, apliecinot viņa kā rakstnieka acīmredzamo izaugsmi un talantu.
J. Ūdris prasmīgi iekomponējis vēsturisko materiālu, ko tagad neviens jaunais tā īsti neatļaujas. Daudzie K. Ulmaņa un viņa līdzgaitnieku vēsturiskie citāti ar atsaucēm lasītājā raisa ticamības sajūtu, ka autora paskaidrojumi un iztēle atbilst vēl citiem, konkrētākiem, avotiem. Un, ja arī liekas, ka citātu ir par daudz, tad jāteic – modernā literatūra ļoti bieži balstās uz citātiem, atsaucēm, kas dod lasītājam iespēju pārbaudīt savu erudīciju literatūrā un vēsturē.
Analizējot prezidenta pārdomas, šaubas un ilūzijas, autors izmantojis pārdrošu metodi, kas, iespējams, varētu izraisīt kāda vēsturnieka vai literatūrzinātnieka iebildumus: nojaucot laika barjeras, viņš ielicis K. Ulmaņa pārdomās trimdas profesora Haralda Biezā atziņas no pagājušā gadsimta 80. gadu apcerējuma „Šķautnes. Meditācijas par dieviem, cilvēkiem un tautu” (Gaujas apgāds, 1983., 114.-117.lpp).
Romānā daudziem pārsteigums ir K. Ulmaņa privātās dzīves tēlojums. Varu tikai piekrist jau izskanējušajam apgalvojumam, ka, pievēršoties prezidenta privātās dzīves erotiskām detaļām, J. Ūdris kā uz naža asmens bīstami balansējis uz biogrāfiskā romāna žanra robežas. Toties interesants liekas autora vēl viens pārdrošs paņēmiens – izmantot K. Ulmaņa privātās (lasi – intīmās) dzīves tēlojumā cita autora, pazīstamā latviešu dramaturga Paula Putniņa, lugas „Kā sapanā” tēlus, citējot lugas varones Vizbulītes (K. Ulmaņa pirmā mīlestība bija konkrēta persona) izteicienus – korekti atsaucoties uz P. Putniņu grāmatas avotu sarakstā.
Labi pamanāma ir K. Ulmaņa un romāna autora J. Ūdra līdzība vērtībās, un ir pat grūti nošķirt, kur beidzas romāna galvenā varoņa domas un izjūtas un sākas grāmatas autora pārdzīvojumi. J. Ūdra bagātīgā dzīves pieredze K. Ulmanim ļauj izdzīvot attiecībās ar cilvēkiem pilnu izjūtu gammu – no galēja nolieguma līdz mīlestības un maiguma pārpilnam dvēseles apliecinājumam.
Grāmatā (salīdzinājumā ar citiem J. Ūdra biogrāfiskajiem romāniem) ir mainījies autora stils. Romāns ir aizraujoša lasāmviela, kas liecina par zināmu autora brīvību, laužot iepriekšējos priekšstatus ne tikai par K. Ulmani, bet arī sevi. Brīžiem gan traucē nevietā lietotas standartfrāzes vai kāds pretrunīgs apgalvojums (piemēram, vai Šekspīra Hamletu varētu nosaukt par neirastēniķi?!). Vai tas ir apzināti gribēts, lai provocētu lasītāju domāt un meklēt savas atbildes? Varbūt tas ir savdabīgs autora pārmetums līdzcilvēkiem par līdzšinējo vienaldzību pret K. Ulmaņa būtības meklējumiem? Minu šo mīklu. Bet šā vai tā – dzīvot mēs visi mācāmies praksē, un romāna autors Jānis Ūdris nav izņēmums. Ko visu cilvēks nedara, kamēr viņš attīstās!
Katrā ziņā jābrīdina vieglo definīciju un bezdomu apgalvojumu cienītāji: šis darbs nav piemērots kādam ideoloģiskam kanonam, tāpēc jau iemantojis lasītāju atzinību. Tā ir pilsoniska drosme iet pret vispārpieņemtām patiesībām, un to J. Ūdris sekmīgi pierādījis savā jaunākajā darbā.
Jāatzīstas, pirmajā brīdī man radās iebildumi pret dažiem rupjiem vārdiem, kas pazib K. Ulmaņa domās, kā arī vietām naturālajām spīdzināšanas ainām. Taču autors ir vīrietis un tēlo viņam labāk pazīstamo vīriešu izjūtu un domu pasauli. Cik tālu šajā ceļā var iet, un vai autors pārsniedzis pieļaujamā robežas – te katram varētu būt savs viedoklis.
Neparasta, varbūt pat diskutabla J. Ūdra literāro paņēmienu arsenālā ir arī pievēršanās savam iepriekšējam biogrāfiskajam romānam „Zigfrīda Meierovica trīs Annas”. Trīs gados starp abiem romāniem ieguvis jaunus faktus par Z. A. Meierovicu, J. Ūdris licis tos lietā tagad, uzdodot – līdz ar K. Ulmani – lasītājam un laikam arī pats sev vēl vienu neatbildētu jautājumu no savā daiļradē būtiskās skaitļu maģijas.
Jā, J. Ūdris savā romānā nav skopojies ar pārsteigumiem, kam, kā redzams, netrūkst ne piekritēju, ne noliedzēju. Un tas jau laikam ir būtiskākais, jo tos „remdenos dzīve izspļauj”.
Nobeigumā, apzinoties gaumes lielo lomu tekstu recenzēšanā, vēlos piebilst – pasaulē viss ir relatīvs (viss taču izriet no gaumes!), bet gaumes jautājumos nav iespējams argumentēt.
Publicēts: inesematisane.wordpress.com 19.07.2011.