Ar interesi izlasīju Gata Krūmiņa recenziju Ubi Sunt viedokļu sadaļā, rakstu sērijā "Zudušās grāmatas (ne)meklējot (I) VII" par manu romānu „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” (Zvaigzne ABC, 2010). Diemžēl G.Krūmiņa attiecības ar patiesību bijušas vietām apgrūtinātas, tāpēc jābrīdina no vilšanās tie Ubi Sunt lasītāji, kurus eventuāli varēja ieintriģēt recenzenta apgalvojums, ka Kārlis Ulmanis romānā ir „meitu ģēģeris... Tāds, kas nav smādējis ne jaunas, ne vecas, ne resnas, ne tievas, ne precētas, ne neprecētas”.
Patiesībā bagātīgās erotikas devas mājo(jušas) galvenokārt recenzenta fantāzijā, bet „neskaitāmās... krāšņi aprakstītās K.Ulmaņa mīlas dēkas”[1] patiesībā ir pāris intīmi iekrāsotas epizodes... divos romāna varoņa mūža gadu desmitos. Situācijas, kuru negatīvais konteksts pamato K.Ulmaņa nonākšanu līdz „noslēgtā vecpuiša tēlam”, kā romāna varoni nosaucis tas pats recenzents. Šim apzīmējumam varu piekrist, vien piebilstot, ka par vecpuisi vīrietis nepiedzimst, bet kļūst ar gadiem kādu psiholoģisku, sociālu vai fizisku apstākļu iespaidā.
Recenzentu tik ļoti satraukušās romāna epizodes kalpo arī padomju okupācijas laikā inspirēto baumu atmaskošanai par K.Ulmaņa homoseksuālismu.Diemžēl G.Krūmiņš bijis divkārt paviršs pret patiesību, ne vien noklusējot šo grāmatas vektoru, bet piedevām vēl prātojot, ka „varbūt Ulmani vajadzēja padarīt biseksuālu?”. Nevajadzēja, Krūmiņa kungs! Lai taču šī derdzīgā bauma paliek vēstures mēslainē līdz ar citām padomju režīma insinuācijām!
Recenzijas beigu daļā Gatis Krūmiņš arī pats apgāž savus apgalvojumus, objektīvi konstatējot, ka romānā ”nekas nenotiek pēc Ulmaņa iniciatīvas – viss tiek uzspiests it kā no malas...” un ka „seksuālās attiecības un to izpausmes formas notiek pēc sieviešu iniciatīvas..”. Te tev nu bija „meitu ģēģeris”, kā G.Krūmiņš apgalvojis pat savas recenzijas virsrakstā.
Nedomāju, ka mans pienākums būtu spriest, kādi psiholoģiski vai citi faktori cienījamo recenzentu noveduši pie šīm triviālajām atklāsmēm – manuprāt, tā ir paša Gata Krūmiņa problēma. Vien piebildīšu, ka G.Krūmiņš ir pirmais lasītājs trīs gados kopš romāna iznākšanas, uz kuru pāris delikāti aprakstītās situācijas atstājušas tik neadekvātu iespaidu. Protams, katram ir tiesības uz savu subjektīvo uztveri, romāna autoram var būt iebildumi vienīgi pret apzinātu faktu sagrozīšanu.
Tomēr recenzijas turpmāko daļu es gribētu uzlūkot kā pieteikumu profesionālai sarunai par rakstnieku un vēsturnieku atbildību nācijas vēsturiskās atmiņas atjaunošanā un pilsoniskās atbildības sekmēšanā. Problēmu, ko īpaši aktualizējusi Krievijas impērisko ambīciju eskalācija un psiholoģiskā kara aktivizācija.
G.Krūmiņš izvirzījis publiskajā telpā neskartu problēmu - par „nevēsturnieku” lomu sabiedrības vēsturiskās apziņas veidošanā. Esmu diskutējis ar grāmatu draugiem dažādos Latvijas novados, un viena no galvenajām lasītāju atziņām ir par saistošas literatūras trūkumu un cilvēku, īpaši jaunās paaudzes ārkārtīgi vājo orientēšanos Latvijas vēsturē. Diemžēl situāciju jau trešo gadu desmitu sarežģī arī perturbācijas mūsu izglītības sistēmas politizētajā vadībā.
Manuprāt, morālā atbildība par satraucošo stāvokli jāuzņemas gan vēsturniekiem un pedagogiem, gan rakstniekiem un žurnālistiem – katram, kas jūt pilsonisku atbildību pret savu valsti un līdzcilvēkiem, šodien un vēsturiskā perspektīvā. Un rakstnieks, kurš iedziļinājies mūsu valsts vēsturē, būtu pelnījis nopietnu profesionālo vēsturnieku attieksmi. Runa, protams, nav par slavēšanu – objektīva kritika par vēsturisku kļūdu vai norādījums uz beletristikā līdz šim neskartu vēstures problēmu, no pilsoniskā viedokļa, būtu daudz noderīgāka.
Diemžēl šādus racionālus elementus G.Krūmiņa recenzijā neatradu. Krūmiņa kungs arī nevajadzīgi samudžinājis savas recenzijas ievadu: garās atrunas vietā, ka „šāda veida publikāciju... nebiju vēl sastapis” gudrāk būtu bijis atzīmēt, ka recenzēts tiek pirmais un pagaidām vienīgais romāns par Kārli Ulmani. Tā recenzentam pašam būtu skaidrāks vērtējamais lauks – ka runa ir par daiļliteratūras darbu, kurā autoram ir arī jaunrades tiesības. Tomēr man ne visai atbilstoši liekas G.Krūmiņa vārdi par „dažādiem izdomājumiem un fantāzijām”, jo gandrīz visas romāna epizodes izriet no vēsturiskās situācijas un varoņa psiholoģiskās motivācijas, tajās izmantotas vēsturiski precīzas detaļas. (Piemēram, abi Kārļa Ulmaņa mājokļi Vorošilovskas trimdā un eksprezidenta tikšanās ar novada lauksaimniecības pārvaldes priekšnieku Roni aprakstīti pēc Oskara Gerta dokumentālā pētījuma – „Cīņa” 25.,26.04.1990.).
Ļoti būtiska ir Krūmiņa kunga konstatācija, ka ”grāmatai caurvijas pretošanās un nepretošanās dilemma... Atmiņās pārliekot notikumus, kas noveda pie tā, ka padevāmies bez pretošanās – to Ulmanis neapšaubāmi darīja, tāpat kā daudzi to dara vēl joprojām pat 21. gadsimtā”. Tieši tā! Tas jau arī bija romāna virsuzdevums – paust pārliecību, ka par savu valsti jācīnās.
Piekrītu, ka diskutējams būtu jautājums par vēsturisko avotu norādīšanu literārā darbā. Varētu arī piekrist recenzentam, ka nevajadzēja mēģināt „nocitēt visus dokumentus, kas ir pieejami par K.Ulmaņa PSRS izsūtījuma laiku”. Protams, nocitēta nav ne desmitā daļa, taču arī man pašam brīžiem likās, ka varētu samazināt citātu apjomu. Tik plaši tie šoreiz ir vien tāpēc, ka plašākai Latvijas sabiedrībai patiesība par Kārļa Ulmaņa mūža pēdējiem diviem gadiem nebija zināma.
Īpašas pārdomas raisa Gata Krūmiņa apgalvojums, ka „avoti, kas ļoti plaši izmantoti grāmatā, visi līdz šim ir bijuši zināmi”. Nejūtu ne tiesības, ne vajadzību „eksaminēt” vēsturniekus, kas viņiem zināms, kas nezināms, taču daudzus grāmatā izmantotos faktus es atradu ārpus Latvijas vēsturnieku akadēmiskajiem izdevumiem. Piemēram, Kārļa Ulmaņa krustdēla Gunāra Meierovica liecības, ko paguvu pierakstīt un publicēt valsts oficiālajā laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”, vēlāk ieaužot romāna epizodēs. Recenzentam nav licies pamanīšanas vērts arī romānā (33.-38.lpp.) izmantotais trimdas vēsturnieka Haralda Biezā apcerējums ”Šķautnes. Meditācijas par dieviem, cilvēkiem un tautu” (Gaujas apgāds, 1983), kurā izanalizēta Kārļa Ulmaņa pēdējā radioruna – unikāla psiholoģiska liecība par K.Ulmaņa sarežģīto dvēseles stāvokli padomju okupācijas pirmajās dienās.
Vēsturniekiem, kam rūpētu patiesības un insinuāciju samērs publikācijās par Kārli Ulmani, varu ieteikt arī dokumentu, ko atradu Okupācijas muzeja fondā – romānā (441. lpp.) minētās literātes Veras Vanags 19.11.1940. iesniegumu Latvijas PSR Galvenajai literatūras pārvaldei. Tajā šī persona, okupantu kontrolētajā „Atpūtā” 1940./41.g. publicētā romāna „Tukšā pērlene” autore Bite līdz ar Slokas mācītāja denuncēšanu sniedz vaļsirdīgu ieskatu savā daiļrades metodē „visnegantākās darba ļaužu masu izspiedējas un izsūcējas... kliķes” nomelnošanai.
G.Krūmiņam liekas diskutējams jautājums, „cik nopietni ir ņemami šā laika ar K.Ulmani saistītie dokumenti” (runa ir par eksprezidenta Vorošilovskas trimdas piezīmēm un viņa pratināšanas protokoliem). Nesaprotu, kāds pamats cienījamajam recenzentam apšaubīt Latvijas Vēstures Institūta apgāda 1994. gada izdevuma patiesumu? ”Vai Ulmani sita, spīdzināja, un visbeidzot nošāva, tā ir šīs grāmatas autora, manuprāt, maz ticama versija,” raksta G. Krūmiņš, velti piemirstot arī par loģikas spēku. Ja K.Ulmanis uzreiz būtu parakstījis visu, ko NKVD no viņa paģērēja, tad spīdzināšana, iespējams, būtu izpalikusi. Tad nebūtu arī daudzo pratināšanas protokolu. Profesionālam pētniekam gan vajadzēja pamanīt šķietami līdzīgo tekstu evolūciju aizvien absurdākos formulējumos. Vai tiešām Krūmiņa kungs nezin, ka spīdzināšana NKVD sistēmā tika plaši praktizēta ar augstākās PSRS vadības svētību? Tad kāds pamats pieņemt, ka Latvijas eksprezidents bija izņēmuma stāvoklī? Jo vairāk – ar savu kopumā pašapzinīgo stāju, iebilstot, īpaši pirmajās pratināšanās, pret izmeklētāju absurdākajiem apgalvojumiem... Protokolos skaidri redzams, kā soli pa solim tiek salauzta K. Ulmaņa pretestība. Ar kādiem līdzekļiem, pēc G.Krūmiņa domām, tas tika panākts? Dīvaini, bet Krūmiņa kungs nav pat pamanījis, ka pratināšana parasti notika naktī! Bet šāda prakse normālam cilvēkam jau pati par sevi ir spīdzināšana.
Krūmiņa kungs ignorējis loģiku, arī apšaubot spīdzināšanas iespējamību ar faktu, ka Kārlis Ulmanis vēl Latvijā lūdza viņam piešķirt pensiju par revolucionārajiem nopelniem. Vai Krūmiņa kungs tiešām domā, ka ar to pietika, lai Latvijas eksprezidenta attiecības ar Staļinisko represiju sistēmu būtu sakārtotas un K.Ulmaņa drošība garantēta? Vai cienījamais recenzents nezin, ka Staļins vispirms izrēķinājās tieši ar vecajiem revolucionāriem?
Īpaši jāapstājas pie Gata Kūmiņa atziņas, ka Kārļa Ulmaņa nošaušana, viņaprāt, ir autora „maz ticama interpretācija.” Jā, K.Ulmaņa nošaušana ir romāna autora versija, un loģiski, ka Krūmiņa kungam par to var būt kritisks viedoklis. Taču ne viens, ne otrs mēs neņemamies kategoriski apgalvot, ka mans viedoklis ir patiesība beidzamajā instancē. Līdz ar to Krūmiņa kungs, atšķirībā no vairākiem saviem kolēģiem, apliecinājis godprātīgu, kaut ne līdz galam konsekventu attieksmi pret pašu būtiskāko Kārļa Ulmaņa mūža noslēguma faktu.
Te jāatsaucas uz divu citu vēsturnieku D.Hanova un V.Tēraudkalna grāmatu „Laiks. Telpa. Vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā 1934 – 1940”, Zinātne, 2012), kurā autori par manu romānu raksta: „Jānis Ūdris pastiprinājis Ulmaņa mocekļa tēlu, pretēji vēsturnieku teiktajam (izcēlums mans –J.Ū) par Pirmās republikas pēdējā prezidenta nāvi no slimības, romānā iztēlojot, ka viņam izpilda nāves sodu” (297.lpp.).
Redz kā – vēsturnieki pateica un punkts! Tādu aroganci grūti atrast pat Kārļa Ulmaņa autoritāro gadu retorikā. Vien kaimiņvalsts prezidents Putins mēdz pateikt pa aplamībai, argumentācijas vietā noskaldot „Vopros zakrit” (jautājums slēgts – krieviski). Zinātniskam izdevumam, kāda ir arī Hanova un Tēraudkalna grāmata, gan atbilstošāks formulējums būtu „vēsturnieku atklātajam”, „konstatētajam...” Hanovs ar Tēraudkalnu taču nav ekstrasensi, kas pieredzējuši atklāsmi par Kārļa Ulmaņa nāvi. Un nav arī godīgi slēpt šī apgalvojuma īstenos autorus – Turkmēnijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta Krasnovodskas cietuma nr. 2 ārstu Tomiļinu un cietuma priekšnieka palīgu Mančenko, kuri 1942. gada 21. septembrī parakstījuši protokolu par Kārļa Ulmaņa nāvi no veselām trim (!) slimībām uzreiz. („KĀRLIS ULMANIS TRIMDĀ un CIETUMĀ.”, Latvijas Vēstures Institūts, 1994., 470., 471.lpp.).
Mana motivācija, romānā sniedzot savu versiju par K.Ulmaņa nošaušanu (gan nevis „izpildot nāvessodu”, kā apgalvo Hanovs un Tēraudkalns, bet slēpjot no Maskavas priekšniecības cita nozieguma pēdas) balstīta plaši zināmajā faktā, ka liela daļa NKVD dokumentu par ieslodzīto nāves cēloni bija viltojumi. Profesionāliem vēsturniekiem gan vajadzētu zināt, ko nozīmēja NKVD praksē tik iecienītais spiedums „Notiesāts uz desmit gadiem bez tiesībām sarakstīties”. Padomju puse arī tūkstošiem poļu virsnieku nošaušanu Katiņas mežā pierakstīja vāciešiem, uzspiežot savu melu versiju Nirnbergas tribunālam. Pieņemt čekas dokumentu par neapšaubāmi patiesu man liedza elementāra loģika un cilvēciskā pašcieņa. Es arī nebūt neesmu vienīgais K.Ulmaņa nogalināšanas versijas piekritējs. 1994. gadā Krievijas prezidents Jeļcins apsolīja Latvijas prezidentam atrast Kārļa Ulmaņa apbedījumu, taču pēc laika G.Ulmanis saņēma oficiālu atbildi, ka ”neko nav iespējams atrast” (Jānis Ūdris, ”Gunta Ulmaņa vertikāle”, 2009, 87.lpp.). Šis fakts G.Ulmanim, kurš vectēva brāļa pīšļu meklēšanai veltījis daudz pūļu, nostiprināja iespaidu par Krievijas varasvīru īpašu motivāciju slēpt patiesību. Tas arī devis pamatu eksprezidentam Guntim Ulmanim runāt par Kārļa Ulmaņa „lietajām asinīm” (turpat, 220.lpp.). Līdzīgs ir arī daudzu manu lasītāju viedoklis.
Diemžēl, arī Gatis Krūmiņš savā laikā, neapgrūtinoties ar avota norādīšanu, pavēstīja, ka Kārlis Ulmanis „1942.gada 20.septembrī... mira Krasnovodskas cietuma slimnīcā”. („Diena.lv”, 15.02.2009). Četros gados G.Krūmiņa attieksme acīmredzot kļuvusi atbildīgāka, jo recenzijā viņš jau pauž visnotaļ pamatotu viedokli, ka patiesību par Kārļa Ulmaņa nāvi „mēs visticamāk nekad neuzzināsim”. Bet paliek taču atbildība par vēsturisko patiesību, kas zināma! Vai gan vēsturnieku elementārs pienākums nav, minot vienīgo liecību par Kārļa Ulmaņa nāves apstākļiem, norādīt šīs informācijas avotu? Lai tad lasītāji paši spriež, cik ticams vai neticams ir attiecīgais čekas apgalvojums....
Būtu gribējies redzēt arī Gata Krūmiņa atbildīgāku attieksmi pret recenzējamās grāmatas faktiem. Tā recenzents apgalvo, ka „izsūtījumā Krievijā pie Ulmaņa ierodas zīlniece”, kaut patiesībā tā ir gaišreģe, un tas nu nav viens un tas pats – Krūmiņš taču nesauktu par „zīlnieku” Nostradamu vai Volfu Mesingu. Protams, tas ir sīkums, ko varētu arī neminēt. Taču daudz problemātiskāks ir G.Krūmiņa apgalvojums, ka „zīlnieces” sniegto informāciju par Latvijas nākotni „varonis ar savām asinīm pēcāk cenšas uzrakstīt uz sienas”. Patiesībā taču Kārlis Ulmanis uzraksta vārdus „Mīliet Latviju!” („Ulmanis. Lielā Kārļa testaments, ”ZVAIGZNE ABC, 2010, 481.lpp.). Zīmīgi, ka šie – grāmatas beidzamie – vārdi, kuros koncentrēta romāna būtība, iespiesti boldā, un šādu druku īpaši grūti „nesaredzēt”. Vai recenzentam būtu nepieciešama speciāla poligrāfijas tehnika, piemēram, Braila alfabēts? Nu jā, bet tad jau Krūmiņa kungam vairs nebūtu iespēja pavēstīt, ka „netop skaidrs, ko J.Ūdris ir vēlējies pateikt....”
Bet man gan liekas, ka šo divu tik vienkāršo vārdu „neieraudzīšana” liecina ne tik daudz par redzēšanas problēmām, cik par autora un recenzenta atšķirīgu vērtību sistēmu.
Tomēr ceru, ka mūsu viedokļi saskan attieksmē pret 1934.gada 15. maija apvērsumu, ko savā romānā, analizējot K.Ulmaņa vēsturiskās kļūdas cēloņus, esmu vērtējis kā pirmo soli uz Latvijas neatkarības zaudēšanu. Šim viedoklim pievienojas vairums lasītāju – par to esmu pārliecinājies diskusijās ar grāmatu draugiem, par to liecina arī „Lielās lasīšanas” rezultāti (romāns „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” ir viena no TOP 100 grāmatām).
Kritisks K.Ulmaņa vēsturiskās kļūdas izvērtējums īpašu aktualitāti iegūst jaunāko starptautisko notikumu kontekstā, kad atkal (paldies Dievam, pagaidām vien hipotētiski un propagandas līmenī) tiek apdraudēta mūsu valsts suverenitāte. Rakstniekam atliek vien paust gandarījumu, ka viņa grāmata trīs gadus pēc iznākšanas piedzīvojusi atkārtotu izdevumu, un pateikties recenzentam par romānam veltīto laiku.
