Monday, September 19, 2016

Latvija var! Latvija ir zelta vērta!




Paraolimpiešus vadīja mūsu tautas
ticība, cerība un mīlestība
Latvija ir zelta vērta – to pieradīja mūsu  komanda, Riodežaneiro paraolimpiskajās spēlēs izcīnot divas zelta un divas bronzas medaļas. Izcils sasniegums! Jo priecējošāks pēc neveiksmes lielajā olimpiādē, kuras cēloņus analizēju rakstā „Rio olimpiskais rūgtums. Neizvērtēti faktori”. Piepildījies tas, ko  novēlēju sava pirmā raksta beigās: „Lai mūsu paraolimpiešus – ar īpašu gara spēku un drosmi apveltītos Latvijas olimpiskos sūtņus Riodežaneiro startos vada mūsu tautas ticība, cerība un mīlestība!”
Kāda lasītāja saņemot ziņu par Latvijas pirmo zeltu, sajūsmināta atrakstīja: ”Tavi vārdi spēj pārvērsties rezultātā!” Vēl daži lasītāji vaicājuši, vai man ir īpašas  paredzēšanas spējas. Atbilde ir vienkārša: vadījos no pārliecības, ka  Rio lielajā olimpiādē būtiska kopējā problēma bija psiholoģiskais klimats un depresīvā gaisotne Latvijā. Faktori, kas augstāko rezultātu sasniegšanai prasa īpašu gara spēku. faktoru. Te nepieciešama šķietama atkāpe no sporta, kaut problēmas ir cieši saistītas.





Valstsvīru atbildība un mūsu visu atbildība
Kas Latvijā rada depresīvu gaisotni? Katram skaidrs, ka vispirms tā ir mūsu valdību nemācēšana efektīvāk vadīt Latvijas  attīstību un  valsts birokrātu negribēšana pienākumu turēt augstāk par personīgo labklājību. Tālāk minams pilsoniskais nihilisms, ko uzspiež savtīgi politiķi un savas vai citu valstu intereses lobējošas organizācijas. Kaut vai pseidosocioloģiskā prātuļošana ”Es darītu tāpat” (bēgtu uz ārzemēm)...
Turpat minams arī hipertrofētais mīts par  Latvijas „posta ainu”, ko tik labprāt kultivējam vai pieciešam mēs paši. Un te nu reiz par visām reizēm jāuzliek punkti uz i:
 Jā, lielai daļai cilvēku Latvijā klājas grūti, par to jāprasa atbildība no politiķiem un valdības vīriem. Par ko jādomā vēlēšanu dienā, dāvājot uzticību godprātīgiem darītajiem, un liedzot to caurkritušiem muldoņām. Kā atšķirt vienus no otriem?! Bet mīļie cilvēki,  vai tad 25 neatkarības gados tā arī neesat neko iemācījušies?!...
Bet ķēķa sarunām par „grūto dzīvi” ir daudz dziļāks negatīvais efekts, kā domājam – tās kā strutains augonis indē mūsu ikdienu, ielienot cilvēka apziņā un kultivējot nolemtības sajūtu.
Pavērojiet paši: tie, kam klājas visgrūtāk – daudzbērnu ģimenes, invalīdi... nemaz nav tie lielākie čīkstētāji. Čīkst tie, kam klājas tā pa vidam. Īstajiem grūtdieņiem nav laika čīkstēšanai – jādomā par dienišķo maizi. Jābūt garā stipriem.


Kāds tam sakars ar paraolimpiādes rezultātiem?
Vistiešākais! Jo invalīdi, kam jau elementāra pastāvēšana līdzcilvēku vidū prasa lielu gara spēku, ir īpaša kaluma cilvēki. Kaut  viņi saņem ne tuvu visu praktisko un morālo atbalstu, kas civilizētā sabiedrībā pienāktos cilvēkiem ar īpašām vajadzībām . Mūsu paraolimpiskās izlases dalībnieki  nav izņēmums. Atcerēsimies kaut vai apkaunojošo brīdi, kad izrādījās, ka nav līdzekļu Latvijas paraolimpiskās izlases tērpiem.
Šis raksts nebūt nav pārmetums mūsu lielās olimpiskās izlases dalībniekiem. Bet paraolimpieši vienā ziņā izrādījušies stiprāki. Stiprāks, noturīgāks bija viņu gars. Jo invalīdi dzīvē pieraduši pie psiholoģiskiem triecieniem...
Objektīvi vērtējot, arī jāatzīst, ka mūsu paraolimpiešiem ir el daudz sliktākas trenēšanās iespējas. Bija sāpīgi lasīt, ka mūsu labākā loka šāvēja spiesta trenēties mitrā noliktavas telpā.  Un te nu jāpadomā arī par mūsu visu kopējo attieksmi.
 Mani šokēja kāda internetā pasprukusi aptauja:  vai, pēc jūsu domām, paraolimpiešiem būtu jāsaņem lielāks valsts atbalsts? „Jā, noteikti” bija nobalsojuši (līdz brīdim, kad šī aptauja izgaisa tīmekļa haosā) vien nepilni 10%, kamēr vairāk kā puse bija svētā pārliecībā, ka paraolimpieši ir „pietiekami labi nodrošināti”. ..


Budžeta permanentais bēdu stāsts
Protams, es nedomāju, ka finanses invalīdu sportam vajadzētu gūt, samazinot naudu pārējo sportistu vajadzībām. Acīmredzot, sportam un fiziskajai kultūrai nepieciešams lielāks budžeta finansējums. Jo runa ir ne vien par valsts prestižu. Sports – tā ir arī tautas veselība un nācijas nākotne. Tāpēc lielāks finansējums nepieciešams, lai arī cik mazs šis budžets – mūsu valstsvīru tuvredzīgās domāšanas vai domāt mazspējas dēļ – būtu.
Valsts budžets - tā ir atsevišķa liela saruna. Šeit gribu minēt tikai vienu Igaunijā sekmīgi pielietotu budžeta vairošanas iespēju, līdz kurai mūsu ministri nav spējuši aizdomāties:  neaplikt ar nodokli ārvalstu investoru pie mums reinvestētos līdzekļus. Respektīvi, ja kāds norvēģis, dānis vai japānis Latvijā atvēris savu uzņēmumu un peļņu iegulda tepat jauna uzņēmuma radīšanā, dodot latviešiem jaunas darbavietas un mūsu valstij jaunus nodokļu maksātājus, mazinot bezdarbu un pabalsta gaidītāju rindas, atturot latviešus no braukšanas uz ārzemēm.... - tad tādus reinvestētos līdzekļus neaplikt ar nodokli vai aplikt minimāli. Nu kas te mūsu valstsvīriem būtu tik nesaprotams?! Un, ja paši par kūtriem  izdomāt –tad kāpēc nenošpiko, kā skolas gados, no gudrākā kaimiņa - igauņiem...


Satraucošā problēmu noklusēšana
Iepriekšējā rakstā par Rio jau uzsvēru, ka nepretendēju uz visu mūsu olimpisko neveiksmju, tagad arī veiksmju izvērtēšanu. Piekrītu Madarai Palameikai, Mārim Štrombergam, Zigismundam Sirmajam...,  ka daudz  atkarīgs arī no veiksmes, gadījuma... Daudzi faktori – par treniņu metodiku,  startiem pirms olimpiādes, taktiku neveiksmīgas izlozes, konkurentu kritiena vai nelabvēlīgu laika apstākļu gadījumā –  jāizvērtē sporta profesionāļiem.
Mani satrauca būtisku faktoru neizvērtēšana un problēmu  noklusēšana, kas tik uzskatami parādījās publiskās diskusijās. Cinisma kalngals bija funkcionāru atzinums, ka latviešu starts Riodežaneiro bijis ”apmierinošs”. Kaut bija skaidrāks par skaidru, ka karalis ir kails. Un tikpat skaidri kļuva redzams, ka daudzus sporta funkcionārus patiesībā nemaz neinteresē Latvijas vārds pasaulē. Viņu domāšanas apvārsnis sniedzas vien līdz amata, algas un amatam līdz nākošo labumu saglabāšanai. Vilnis|Staņa Feisbukā trāpīgi raksta: ”Tiem vīriem, kuru rikās ir sportistu likteņi, ir pārāk bieza āda. Viņi ir labi oratori, lieliski prot melnu par baltu pataisīt. Nav viegls darbs izravēt viņus no siltumnīcas dobēm. Funkcionāru devīze: ir labi tā, kā ir. Mēs sēžam savos krēslos, un ilgi vēl sēdēsim. Sportisti nāk un iet, bet mēs paliekam. Mēs esam nemirstīgi...”


Bremzējošais funkcionāru faktors
Spriežot pēc atsauksmēm uz manu iepriekšējo rakstu – „Rio olimpiskais rūgtums”, visvairāk lasītāju sirdī iekritusi pret sporta funkcionāriem vērstā kritika
Ķeipenietis Andris Upenieks raksta: ” Kas gan varētu būt pret atbalstu sportam? Bet kāpēc mēs, nodokļu maksātāji, neredzam, cik naudas tad īsti iekrīt sporta makā? Jebkuru godīgu cilvēku apmierinātu, ja jebkuram būtu iespēja ielūkoties valsts budžetā, kur varētu ieraudzīt sportam atvēlētās summas, sadalījumu pa federācijām. Un cik aprij funkcionāru kantori. Kādas plūsmas nonāk skolās, sporta skolās, sporta sacensību un "sporta" tingeļtangeļu lādītēs, kāpēc joprojām LOK miglaini sponsorē valsts uzņēmumi - Latvijas meži, Latvenergo, Lattelecom, LMT, cik no šīm labdarībām patiešām aiziet sportam, cik pielīp vrubļevsku nagiem?...”
Ko te  piebilst? Vien to, ka Valsts kontrolei ar steigu vajag pārbaudīt sportam atvēlēto līdzekļu izlietojumu un arī daudzo sporta funkcionāru algošanas lietderību – ir taču skaidri redzams, ka lielāka vērība, arī finansiāla, veltāma augstas klases treneru darbam. Lai nebūtu kā Rio, kur īpaši liela un priviliģēta kasta bija funkcionāli, kuru galvenā funkcija bija padižoties atklāšanas parādē.
 Cik gan atšķirīga no lielās olimpiādes atklāšanas bija mūsu sportistu kolonna paraolimpiādē! Kaut trīskārt mazāka, tā izskatījās saliedētāka un līdz ar to brašāka!
Ne es viens esmu paudis domu, ka pēc  neveiksmes lielajā olimpiādē LOK prezidentam vajadzētu atkāpties – ja viņš būtu godavīrs. Bet ne nu ir, ne atkāpsies...  Ķeipenietis Andris raksta: „Kad Tēva izskolotais sportists ar savu fanātisko centību izcīna medaļu, viņam uzreiz blakus iegrozās Vrubļevska vieplis: "Tas liecina, ka mēs strādājam pareizā virzienā". Bet kad sportists cietis neveiksmi, tas pats vieplis nicīgi novēršas”...
    Lasot daudzus līdzīgus viedokļus, gluži neviļus jādomā: vai tad tiešām šādu un augstas morālās atbildības amatu nevajadzētu ieņemt kādam no mūsu izcilākajiem sportistiem, kas kaldinājuši Latvijas sporta slavu pasaulē? Spilgta personība ar vārdu sporta vēsturē taču varētu arī efektīvāk pārstāvēt Latvijas intereses pasaules kontekstā.
Lasot Vrubļevska aroganto paziņojumu, ka Māris Štrombergs turpmāk varētu nesaņemt olimpiskās komandas finansējumu, man ienāca prātā – izņemot no teksta abu personu vārdus, šis nožēlojamais teikums skanētu šādi:
„Rīgas eksčempions treka riteņbraukšanā deklarē, ka divkārtējais olimpiskais čempions  turpmāk var nesaņemt Latvijas Olimpiskās vienības finansējumu”...

Anonīmo ķengu bacilis
Par paraolimpiešiem ķengu bija mazāk, jo – patiešām spožs sniegums. Tomēr idiotiski komentāri bija. Kā likums, analfabētiski un anonīmi. Ne vienā vien tādā domas ekskrementā sportisti, kas Rio neguva medaļas, nosaukti par ”tūristiem”. Mēģinot  iztēloties šāda „viedokļa ” autoru, man vispirms ienāca prātā robustais resnis no angļu komēdijseriāla „Smalkais stils” –Burkā kundzes svainis golfa cepurē, kurš ar alus bundžu rokā caurām dienām zviln pie televizora, pa reizei noņurdot kādu stulbu piezīmi. Bet tad sapratu, ka esmu pret grotesko bregksiteni netaisns – viņš jau nevienu neaiztiek. Atšķirībā no mazvērtības kompleksu māktajiem interneta piemēslotajiem, kas sajūsminās par otra latvieša neveiksmi, bet līdzcilvēka panākumu uztver kā personisku apvainojumu.
Aplēsts, ka anonīmo maniaku ir ne vairāk par vienu procentu. Diemžēl, ar interneta iespējām, vien pamainot nikus, viens tāds īpatnis spēj radīt iespaidu par plašāka apmēra plānprātību.
Iespējams, ka idiotisms ir neizskaužama  parādība. Taču tā jūtamība ir mazināma: godprātīgajiem komentētajiem vajadzētu konsekventi publicēties atpazīstamo komentētāju kopā. Tad anonīmiķi, normālo cilvēku ignorēti, paliktu vieni savā ķengu peļķē un varētu apmetāties ar dubļiem savā starpā.



Publicistiskā mazohisma sērga
Paraolimpisko spēļu laikā internetu ar lieliem drukas burtiem pārstaigāja virsraksts, „Kantānei pēdējā vieta Rio lodes grūšanas sacensībās”. Izrādās, bija septiņas dalībnieces, mūsu sportistei bija septītais rezultāts. Kas te būtu tik ļoti izceļams?! Nav taču uzvara. Taču izskatās, ka rakstītāju nu traki iepriecinājusi tautietes neveiksme., un viņš nu šajā priekā dalās ar lasītājiem. Bet tad lai nebrīnās, ja ar savu greizo domāšanu izsauc  šerpu komentāru: ”Neapšaubāmi, žurnālisti ir cūkas! Bet redaktoram vajadzētu nebūt idiotam”.
Skatoties dziļāk,  te atkal jādomā par   nacionālās pašapziņas trūkumu, kas satrauc daudzus. Citā komentārā sacīts|: „No šī tik simptomātiskā virsraksta atkal redzams, ka mazohisms ir viena no mūsu nācijas apkaunojošajām īpašībām, kas bremzē mūsu zemes straujāku attīstību Liedz attīstību, kādu mūsu talantīgā, vēstures gaitā tik daudz cietusī tautu būtu pelnījusi”.
Diemžēl nacionāla mazohisma izpausmes mūsu plašsaziņas līdzekļos redzamas bieži. Simptomātisks virsraksta paraugs Rio lielās olimpiādes laikā: Vīriešu šķēpmešanā Latvijai fiasko - Sirmais finālā neiespraucas”... Ko tādu lasot, nāk prātā kāda igauņu publicista vārdi: „Kad pārskatu Latvijas presi, rodas jautājums: kāpēc latviešu žurnālisti tik ļoti nemīl savu valsti”.
Tomēr saglabāsim gaišu prātu, jo tādu Latvijā noteikti ir vairāk. No visiem olimpiādei un paraolimpiādei veltītajiem komentāriem es par korektāko uzskatu šo:
 ”Visi paraolimpieši, kuri aizbrauca uz Rio, ir uzvarētāji, jo ir pārvarējuši lielas dzīves grūtības un rāda piemēru arī daudziem veselajiem. Žurnālistiem lūgums turpmāk būt korektākiem ar virsrakstiem”.


Par olimpiešiem un limpiešiem
Par piedauzības akmeni kļuvusī nesaprašanās, kur tad īsti mūsu invalīdu sportisti piedalījās  – olimpiādē vai „limpādē”. Pirmoreiz kroplīgo vārdu ”paralimpiskās” izlasot, nodomāju, ka tā ir drukas kļūda –kam negadās. Dīvainā kārtā, varbūt pēc Mērfija likuma, drukas kļūdas bieži skan komiski – piemēram, ja vārdā „smalkjūtība” izkrīt ”l”... Tā likās arī ar „limpādi”- skan kā no vārda „limonāde” atvasināts žargonisms. Bet nē, izrādās, tā rakstīt paģērot starptautiskā „paralimpiešu” komiteja, jo angliski, lūk, šis iestādījums saucoties „paralympic”.
Ko darīt, ja starptautiskās organizācijas funkcionāri nav dzirdējuši par olimpisko spēļu tradīcijas aizsākumu Olimpijas novadā Grieķijā (grieķiski Αρχαία Ολυμπία)”? Var jau arī būt, ka Olimpija viņu prātos par „Limpiju” pārvērtusies kāda cita subjektīva faktora rezultātā. Kam negadās...
Bet kurš man, mīļie cilvēki, spēj pateikt, kāds tam sakars ar latviešu valodu? Un kādas tiesības citu valstu limpiešiem diktēt, kā mums, latviešiem, savā valstī, savā valodā runāt?! Sorry, nekādas!!!
Ja nu viņi paši no visas tiesas grib atteikties no antīko Olimpisko spēļu tradīcijas turpinātāju goda, mūsu paraolimpiskā komiteja var viņiem panākties pretī un angļu valodas sarakstē palimpināties, cik tur tā darba. Bet pārņem kauns redzot, kā daža laba latviešu žurnālista mugura jau atkal lokās visgudro ārzemnieku priekšā. Dažs pat paģērē absurdo formu ievazāt Latvijā.  Kaut jau 2008. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija noteica, ka latviešiem neklājas limpināties.
  Kāds sakars filoloģiskajai muļķībai ar latviešu spožo sniegumu Rio paraolimpiskajās spēlēs? Nekāds! Jo mūsu paraolimpiskie varoņi ar saviem startiem parādīja, ka viņiem netrūkst nacionālās pašapziņas un lepnuma par savu valsti.