Saturday, January 7, 2017

Rakstnieks Jānis Ūdris intervijā "Latvijas Vēstnesim"

Jānis Ūdris: Es ticu jauniešiem un Latvijas nākotnei  7

LV portālam: JĀNIS ŪDRIS, rakstnieks

Inese Matisāne
09.12.2016

ĪSUMĀ

  • Tagad, kad Atmodas ideāli liekas aizmirsti, es dziļi izprotu budisma tēzi, ka ceļš uz mērķi arī ir pats mērķis.
  • Par kolaborāciju es sauktu apzinātu karošanu par staļinisko vai hitlerisko režīmu. Taču tādu latviešu bija maz.
  • Diemžēl latviešu šķelšanas inerci turpinām joprojām. Tāpēc savos romānos, atklājot vēsturisko patiesību, cenšos dzēst senus aizvainojumus un saliedēt latviešus brīvu cilvēku stājā par Latviju.
  • Latvijas sabiedrībā, vispirms jau mūsu politiskajā vidē, iesakņojusies "tradīcija" nemācīties no kļūdām.
  • Īpaši aplama ir daudzu uzsvērtā distancēšanās no politikas, arī nepiedaloties vēlēšanās. Šāda pasivitāte nozīmē vien to, ka vēlētajos amatos vieglāk iekļūt necienīgiem cilvēkiem.
  • Sabiedrībā spēcīgi izpaužas zemā pašnovērtējuma komplekss, ko iesēja Latvijas atdošana bez cīņas un piecdesmit okupācijas gados kultivētā bezcerība. Nacionālā nihilisma bacilis ir dziļi ieperinājies nācijas ģenētiskajā atmiņā.
Palielināt | Samazināt
Ieteikt:   +1
-0




 Drukāt
 Nosūtīt
 Ziņot redaktoram
 Komentēt
Iesaka:   +1 -0

„Latvijas politikā drošāk jāienāk jaunajai paaudzei,” saistībā ar sociālajos tīklos un ziņu portālos arvien vairāk sastopamo negatīvo nostāju pret Latvijas politisko praksi uzsver rakstnieks JĀNIS ŪDRIS, kuram nupat iznākusi septītā grāmata – romāns par latviešu karavīru Otrajā pasaules karā „Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts”. „Jaunie latvieši, kas dzimuši jau atkal neatkarīgā Latvijā, ir brīvi no mazvērtības kompleksiem, cinisma un neticības savai valstij.”
Jānis Ūdris rakstniecībā ienāca ar bagātu žurnālista un publicista pieredzi. Pirms tam, pusotru gadu desmitu strādājot par valsts oficiālā laikraksta "Latvijas Vēstnesis" ārpolitikas redaktoru, viņš desmitām reižu intervējis Latvijas valsts prezidentus Gunti Ulmani un Vairu Vīķi-Freibergu un daudzu ārvalstu politiskos līderus, pavadījis mūsu valsts prezidentus ārvalstu vizītēs un atspoguļojis galotņu sarunas Rīgā. Pēdējais nozīmīgākais Jāņa Ūdra veikums žurnālista amatā bija NATO Rīgas samita atspoguļošana 2006. gada nogalē.
Jānis Ūdris pauž striktu pārliecību, ka par savu valsti jācīnās jebkuros apstākļos, bet par savu rakstnieka misiju uzskata balto plankumu aizpildīšanu daiļliteratūrā un nācijas vēsturiskajā atmiņā.
Radot ko jaunu, līdzās gandarījumam cilvēks saņem arī atbildību. Par ko šobrīd jūtaties atbildīgs?
Par Latviju. Un tā nav patētika, tāda atbildība būtu jājūt katram. Vispirms jau manai pirmajai pēckara paaudzei, kam dzīves lielākā daļa pagājusi okupētā Latvijā. Līdz Atmodas sākumam es, tāpat kā mani vienaudži, nespēju iedomāties, ka Latvija reiz atkal būs suverēna valsts. Neatkarīgā Latvija mums bija vien skaists vecāku stāsts par viņu jaunību. Tolaik galvenais bija pasargāt mūsu tautu no masveidīgas pārkrievošanas, tad latviešu kultūra mums bija ierocis un reizē patvērums.
Dziesmotās revolūcijas laikā nācija saliedējās atbildībā par Latviju, un manā sirds atmiņā joprojām mājo šīs vienotības spēks. Tagad, kad Atmodas ideāli liekas aizmirsti, es dziļi izprotu budisma tēzi, ka ceļš uz mērķi arī ir pats mērķis. Bet ir taču palikusi atbildība par atgūto valsti! Tā ir arī vēsturiska atbildība par iespēju beidzot dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Ja daudzi šo iespēju nenovērtē, rakstnieka atbildība ir jo lielāka – analizēt nacionālās pašapziņas atrofijas cēloņus, likvidēt pārrāvumu tautas vēsturiskajā atmiņā.
Latviešiem Otrajā pasaules karā bija jākaro zem svešiem karogiem abās frontes pusēs. Brālis pret brāli, tēvs pret dēlu. Kādi bija šīs piespiedu kolaborācijas motīvi un apstākļi, un kā tajos mainījās indivīds?
Vispirms es gribu nosaukt cēloni – Latvijas atdošanu bez cīņas 1939.–40. gadā. Savā romānā "Ulmanis. Lielā Kārļa testaments" esmu analizējis šī liktenīgā lēmuma psiholoģisko motivāciju: vadonis bija pārliecināts, ka tā izdosies pasargāt tautu no padomju okupantu represijām. Tagad zinām, ka represijas bija briesmīgas. Līdz ar nobendētajiem cilvēkiem pie zaudējumiem jāmin arī tautas garīgā salaušana un mazvērtības sindroma iesēšana ģenētiskajā atmiņā.
Pēc baigā gada šausmām daudzi vācu armijā saskatīja atbrīvotājus un, alkstot atriebties par noslepkavotajiem tuviniekiem, tai pievienojās brīvprātīgi. Bet Sarkanajā armijā līdz ar komunistu līdzskrējējiem iestājās arī godprātīgi latvieši, kas Ulmaņlaika skolā bija smēlušies naidu pret "melnā bruņinieka" pēctečiem.Pēc tam nāca mobilizācija, un latvieša atrašanos vienā vai otrā armijā noteica gadījums.
Kas jūsu izpratnē ir kolaborācija, un kādas ir tās sekas?
Par kolaborāciju es sauktu apzinātu karošanu par staļinisko vai hitlerisko režīmu. Taču tādu latviešu bija maz. Cīnoties leģionā, latvieši cerēja pasargāt Latviju no atkārtotas padomju okupācijas šausmām, bet Sarkanās armijas rindās – nodrošināt Latvijai labāku stāvokli padomju impērijā. Kā vienus, tā otrus nodeva gan okupācijas režīmi, gan rietumu sabiedrotie Teherānas un Jaltas konferencēs. Latvieši bija zaudētāji abās frontes pusēs.
Jaunās padomju represijas un atkārtotā okupācija iedragāja nācijas pašapziņu un sašķēla latviešus "pareizajos" un "nepareizajos" – atkarībā no tā, kurā okupantu armijā cilvēks bija karojis un kuras okupantu varas priekšā bija jāatskaitās. Diemžēl latviešu šķelšanas inerci turpinām joprojām. Tāpēc savos romānos, atklājot vēsturisko patiesību, cenšos dzēst senus aizvainojumus un saliedēt latviešus brīvu cilvēku stājā par Latviju.
Jūsu jaunais romāns "Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts" balstās uz maz pētītiem vēsturiskiem faktiem par leitnanta Roberta Rubeņa bataljona cīņām starp divām okupācijas varām. Kas bija kurelieši, un par ko viņi cīnījās?
Kureliešus precīzi raksturojis trimdas vēsturnieks Haralds Biezais. Tomēr līdz reālai cīņai pret okupantiem ģenerāļa Kureļa komandētais aizsargu pulks nenonāca – nespējot pieņemt kureliešu uzticību neatkarīgas Latvijas atjaunošanas idejai, obersturmbamfīrera Jekelna sūtītās esesiešu vienības Kureļa pulku aplenca, bez kaujas atbruņoja un represēja. Taču mana romāna varonis, formāli piederīgs Kureļa Aizsargu pulkam, bija tālredzīgāks par sirmo ģenerāli. Jau 1944. gada vasarā Vidzemē, kad tika veidots Kureļa aizsargu pulks, Rubenis ar savu rotu distancējās no, viņaprāt, par daudz piesardzīgā ģenerāļa. Kurzemes cietoksnī viņš savu rotu, kas pāris nedēļās izauga par bataljonu, izvietoja 18 kilometrus no pārējā Kureļa pulka un kapitulācijas vietā 1944. gada 18. novembrī uzsāka ar esesiešiem kauju. Rubenieši tika sakauti, un pats leitnants Rubenis šajā kaujā krita, bet, neraugoties uz vācu pārspēku, viņa izveidotais bataljons vēl trīs nedēļas sekmīgi pretojās esesiešu soda ekspedīcijām, sagādājot vāciešiem ievērojamus zaudējumus. Šī ir vēl viena mūsu vēstures neatklātā lappuse, ko tagad cenšos atvērt.
Vai mūsu valsts vēsturē ir daudz šādu balto plankumu?
Daudz šajā gadījumā ir relatīvs jēdziens. Taču šie, kā jūs sakāt, baltie plankumi ir tik būtiski, ka mani brīžiem pārņem šaubas – vai būtisku Latvijas vēstures faktu noklusēšana skaidrojama tikai ar paviršību? Rubeņa bataljons Otrā pasaules kara laikā bija vienīgā latviešu militārā vienība, kas atklāti zem sarkanbaltsarkanā karoga cīnījās par Latvijas valsts atjaunošanu. Kam izdevīgi noklusēt šo mūsu vēstures lappusi un uzturēt mītu, ka latvieši šajā karā vien aizstāvējuši vienu vai otru okupācijas varu?
Vēl kāds vēstures fakts: 1940. gada 14. un 15. jūlijā pēc PSRS sūtniecībā izstrādāta scenārija notika tā sauktās Tautas saeimas vēlēšanas. Balsošana turpinājās divas dienas, taču PSRS ziņu aģentūra TASS Maskavā padomju sistēmai raksturīgā paviršībā jau pēc pirmās vēlēšanu dienas pavēstīja pasaulei, ka "par" nobalsojuši 97,6 procenti vēlētāju. 14. jūlijā Latvijā vēl turpinājās balsošana, kad šis no TASS pārņemtais apgalvojums jau bija nopublicēts Londonas "Times" slejās. Vēlāk šī okupantu falsifikācija vairākkārt tika pieminēta Britu parlamenta debatēs.
Arī romānā "Ulmanis. Lielā Kārļa testaments" esat izvirzījis savu versiju par to, ka Kārli Ulmani 1942. gada septembrī NKVD cietumā nošāva. Kas liek jums tā domāt?
Atbilstoši romāna žanriskajām iespējām paudu šādu viedokli, jo man nav pieņemama akla uzticēšanās čekas dokumentiem – ir taču zināms, ka liela daļa no tiem ir falsifikācijas. Tā pasaulei jau sen zināms, ka NKVD tiesas spriedums "notiesāts uz desmit gadiem bez tiesībām sarakstīties" nozīmēja nošaušanu, kaut dokumentā par čekas upura nāves cēloni tika ierakstīta tuberkuloze, sirds nepietiekamība vai kāda cita slimība. Vienīgā liecība par Kārļa Ulmaņa nāvi ir NKVD arhīvā atrasta Turkmenistānas cietuma izziņa, ka viņš miris 1942. gada 20. septembrī no veselām trim kaitēm. Iespējams, ka tā arī bija, taču – kā lai izskaidro dīvaino "tradīciju" tiražēt šo čekas apgalvojumu publiskajā telpā bez atsaukšanās un norādes uz avotu? Daži vēsturnieki pat pacentušies NKVD darbību humanizēt, no sava prāta apgalvojot, ka Kārlis Ulmanis "miris cietuma lazaretē"... Dīvaini, arī demokrātiskā valstī nākas cīnīties par vēsturisko patiesību!
Jaunākajā romānā (un ne tikai!) diezgan liela vieta ierādīta sievietes un vīrieša attiecību skaistumam. Tas ir interesanti un nekļūst vecmodīgi. Ko pats par to domājat?
Nezinu neko skaistāku! Vīrieša un sievietes attiecības ir dzīvības un pasaules pastāvēšanas pamatā, tām savu daiļradi veltījuši cilvēces dižākie ģēniji. Manā romānā mīlestība figurē kā pretmets kara šausmām. Plašākā, filozofiskā nozīmē es dziļi izjūtu Latvijas sievišķo būtību. Māte Latvija dainās, Brāļu kapos, Brīvības pieminekļa smailē... Māte/sieviete, mīlama un sargājama! Īpaši svarīgi tas ir mūsu valsts smagās vēstures kontekstā: desmitiem tūkstošu latviešu vīru krita karā, bet sievietēm bija lemts vēl smagāks un atbildīgāks liktenis – izdzīvot un nodrošināt nācijas pēctecību. Manā romānā leitnants Rubenis – bruņinieks pret sievietēm un bruņinieks kaujas laukā – savu īso mūžu velta šīm abām mīlestībām.
Jāatceras, karš ir neveiksmīgas politikas turpinājums. Kritiski izvērtējot pagātnes notikumus, šobrīd tiek meklēta jauna sabiedrības attīstības perspektīva, lai stiprinātu Latvijas demokrātiju. Pēc jūsu domām, kāda tā varētu būt?
Mani baida Latvijas sabiedrībā, vispirms jau mūsu politiskajā vidē, iesakņojusies "tradīcija" nemācīties no kļūdām. Mēs gan esam naski savu politiķu kritizētāji, bet nāk vēlēšanas un atkal tiek ievēlēti "tie paši vēži, vien citās kulītēs". Esmu sapratis šī šķietamā absurda psiholoģisko būtību: lai cik nekonsekventi būtu politiķi savu solījumu pildīšanā, vienu izjūtu viņi vēlētājiem sniedz ikvienā Saeimā. Tā ir vilšanās, ko daudzi zemapziņā arī gaidījuši. Jo vilties citā taču ir daudz patīkamāk nekā ieskatīties spogulī un kritiski izvērtēt pašam savus trūkumus.
Īpaši aplama ir daudzu uzsvērtā distancēšanās no politikas, arī nepiedaloties vēlēšanās. Šāda pasivitāte nozīmē vien to, ka vēlētajos amatos vieglāk iekļūt necienīgiem cilvēkiem.
Ārkārtīgi svarīgi ir palielināt valstiskās piederības apziņu. Taču sabiedrībā spēcīgi izpaužas zemā pašnovērtējuma komplekss, ko iesēja Latvijas atdošana bez cīņas un piecdesmit okupācijas gados kultivētā bezcerība. Nacionālā nihilisma bacilis ir dziļi ieperinājies nācijas ģenētiskajā atmiņā. Pietiek Briselē kādam vien ieminēties, un mēs iznīcinām savu cukura rūpniecību. Tagad daudzi gatavi pēc Briseles diktāta uzņemt Latvijā aizvien jaunus patvēruma meklētājus – bailēs, ka varam zaudēt Eiropas Savienības subsīdijas. Un ievērojiet – diskusijās par patvēruma meklētāju uzņemšanu nevienam nav ienācis prātā šo jauno problēmu, būtībā – apdraudējumu, uztvert kā signālu beidzot nopietni ķerties pie mūsu ekonomikas attīstīšanas. Gluži otrādi – mūsu politiķi un "smadzeņu skalotāji" priecājas, ka labākas dzīves meklētāju skatieni vērsti uz bagātajām ES valstīm, nevis Latviju. Tipiska lumpeņu filozofija: esmu nabags, un no manis nav ko prasīt. Bet problēmai varētu pieiet arī no pašapzinīgas, tālredzīgas nācijas pozīcijām: jo straujāk attīstīsimies, jo mazāk kāds mums varēs diktēt savus noteikumus ar burkāna un pātagas politiku.
Plašāk raugoties, asi izjūtams valsts ideoloģijas trūkums. Daudzi šo jēdzienu zemapziņā joprojām saista ar okupācijas laiku, kad bez reāla seguma tika skandināta vārdkopa "komunistiskā ideoloģija". Taču "ideoloģija" (no sengrieķu idea 'jēdziens' + logos 'mācība') nozīmē jebkuru politisko, tiesisko, filozofisko, tikumisko, reliģisko un estētisko uzskatu sistēmu.
Sistēmas trūkums rada haosu sabiedrības apziņā. Mums sava valsts ideoloģija nav jāizgudro – tā jau definēta Satversmes preambulā: atcerēties, ka tūkstošiem cilvēku atdevuši dzīvību par mūsu valsti, kuras pamatā liktas rietumu demokrātiskās tradīcijas un kristīgās vērtības. Vienkārši sakot, ideoloģija un patriotisms nozīmē cieņu pret savu valsti un darbu tās labā.
Diemžēl realitāte ir citāda. Patiesību aizstāj politkorektums vai izdabāšana valdošās varas viedoklim, konjunktūrai. Klusēšana ir svarīgāka par piedalīšanos, jo nav iespējams neko ietekmēt un mainīt. Tās ir tikai ilūzijas, ka var. Notiek totāla izstumšana, garīga un visāda citāda. Sakiet, kā šajā nemilitārajā – informatīvajā, psiholoģiskajā, vērtību un propagandas – karā iespējams saglabāt dvēseles tīrību, garīgos ideālus?
Domāju, ka Latvijas politikā drošāk jāienāk jaunajai paaudzei. Jaunie latvieši, kas dzimuši jau atkal neatkarīgā Latvijā, ir brīvi no mazvērtības kompleksiem, cinisma un neticības savai valstij. Ļoti svarīga ir  kristīgo vērtību lomas palielināšana. Savā Lutera draudzē un "Radio Marija Latvija" es sastopu brīnišķīgus jauniešus – izglītotus, pašapzinīgus patriotus. Janvāra barikāžu 25. gadskārtai veltītajā Zinātņu akadēmijas konferencē pārliecinošu iespaidu atstāja jaunās paaudzes zinātnieku referāti. Es ticu jauniešiem un Latvijas nākotnei! Citādi jau nebūtu vērts dzīvot. Jo nevaru iedomāties savu dzīvi bez Latvijas.
Uzziņai:
Jāņa Ūdra radošā vizītkarte
1971. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu
Pirms ienākšanas rakstniecībā laikraksta "Latvijas Vēstnesis" ārpolitikas redaktors.
Septiņu grāmatu autors, pārliecinoši ieņēmis savu nišu jaunākajā latviešu literatūrā.
Pirmā grāmata "No Berlīnes mūra līdz 38. paralēlei" ar mūsdienu pasaules aktuālāko problēmu analīzi iznāca 2004. gadā.
Izcilu vēsturisko romānu "Zigfrīda Meierovica trīs Annas" (Jumava, 2007) un "Ulmanis. Lielā Kārļa testaments" (Zvaigzne ABC, 2010) autors.
Jaunajai paaudzei veltīts darbs "Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē" jeb "Latvijas dzīvā vēsture tīņiem" (Zvaigzne ABC, 2013).
Apbalvots ar Janvāra barikāžu sarga piemiņas medaļu un Valsts aizsardzības fonda "Lāčplēsis" Goda zīm