Thursday, April 27, 2017

Militārspeciālista recenzija par Jāņa Ūdra vēsturisko romānu „Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts”(Zvaigzne ABC,2016)

utors: Br.ģen.(atv.) Dr.habil.sc.ing. Kārlis Krēsliņš
Jauns skatījums uz latviešu
karavīru
Otrā pasaules kara kolīzijās.

Savu recenziju gribu sākt ar jaunās grāmatas prezentācijā Kara muzejā izskanējušu Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša aktuālajiem vārdiem: ka mūsdienu aizvien nemierīgākajā pasaulē globalizācijas apstākļos katrai nācijai ārkārtīgi svarīgs ir pēctecības vektors un vēsturiskās atmiņas mugurkauls. Tāpēc mūsu nācijai tik svarīgas ir grāmatas par Pirmo pasaules karu, Brīvības cīņām un mūsu karavīru attieksmi pret savu valsti Otrajā pasaules karā.
Ja par Latvijas valsts idejas dzimšanu strēlnieku sirdīs Pirmā pasaules kara kauju laukos un Brīvības cīņām radīti monumentāli literārie pieminekļi, sākot ar Aleksandra Grīna „Dvēseļu puteni” un Aleksandra Čaka poēmu „Mūžības skartie”, tad latviešu karavīru  gaitas Otrā pasaules kara laukos mūsu daiļliteratūrā  gadu desmitiem bijusi neparakstīta lappuse. Protams, ja neskaitām V.Lāča, A.Griguļa, A.Sakses, J.Vanaga, V.Luksa un citu padomju okupācijas režīmam uzticīgo rakstnieku propagandistiskos darbus un trimdā tapušas memuārliteratūras grāmatas.
 Tāpēc Jāņa Ūdra romāns „Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts” piesaista īpašu uzmanību.
Jāņa Ūdra jauno romānu es gribu nosaukt par izaicinājumu trafaretajiem priekšstatiem par latviešu karavīru Otrajā pasaules karā. Tā centrālais notikums – Rubeņa brīvprātīgo bataljona kauja zem sarkanbaltsarkanā karoga pret vācu soda ekspedīcijas pārspēku –  liek pārskatīt vairāku paaudžu prātos iesīkstējušos priekšstatus par latviešu karavīriem vien kā divu naidīgu okupācijas varu karakalpiem.
Mani, apveltītu ar militārām zināšanām un pieredzi, krietni pārsteidza rakstnieka iedziļināšanās viņam šķietami svešā sfērā, atklājot līdz šīm maz zināmu, varbūt apzināti noklusētu Otrā pasaules kara vēstures lappusi. Cilvēkam bez militārās izglītības un karadienesta pieredzes ir patiešām riskanti rakstīt par armijas bruņojuma problēmām pirmskara Latvijā un, vēl jo vairāk ,- aprakstīt vēsturiski konkrētas kara darbības nianses.
 Autors visai detalizēti iedziļinājies latviešu leģiona 1944.gada marta kaujās Veļikajas krastos Krievijā un vēsturnieku maz skartajās kaujās par Jelgavu 1944. gada jūlijā, kad – te jāpiekrīt romāna autoram – tika novērsta daudz ātrāka Rīgas krišana padomju režīma rokās un dota iespēja tūkstošiem latviešu, vispirms jau daudziem patriotiskiem inteliģences pārstāvjiem glābt dzīvību, dodoties bēgļu gaitās. Taču vislielākā autora uzdrīkstēšanās bijis leitnanta Rubeņa bataljona leģendārā pārgājiena un 1944. gada 18. novembra kaujas apraksts. Un te nu jāatzīst, ka autors ar sev šķietami svešās sfēras aprakstīšanu ticis galā veiksmīgi. Taču, pārdomājot nule izlasīto romānu, es sapratu, ka jaunās grāmatas izvērtējums no tīri militāri zinātņu viedokļa ir sekundārs uzdevums.
Romāna plašākā daļa veltīta Latvijas neatkarības zaudēšanai 1940. gadā bez viena šāviena, ko autors uzskata par Kārļa Ulmaņa autoritārās administrācijas vēsturisku kļūdu. Šis viedoklis, ko Jānis Ūdris jau paudis romānā ”Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” (2010) un zinātniskās fantastikas grāmatā pusaudžiem ”Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē” (2013) daudziem varētu likties diskutabls – mūsu sabiedrībā dziļi iesakņojies priekšstats, ka pretošanās padomju agresoru pārspēkam būtu bijusi bezjēdzīga. Bet te nu gan nevajadzētu pārsteigties ar virspusējiem spriedumiem, kas liecina par dziļi ievainotu nācijas pašapziņu.
No militāro zinību speciālista viedokļa varu piekrist, ka Sarkanās armijas kvantitatīvais pārspēks bija nomācošs, un Latvijas aizstāvēšanas kaujas 1940.gada vasarā būtu īpaši asiņainas. Taču kardināli atšķirīga situācija būtu v 1939. gadā, ja Latvija, Lietuva un Igaunija būtu pievienojušās Somijai Ziemas karā. Iespējams, ka arī tad gala iznākums būtu par labu agresoru armijai, taču atšķirīga būtu turpmākā vēstures gaita un latviešu loma tajā. Ne padomju, ne vācu okupantiem tad nebūtu tik viegli mobilizēt latviešus savās atmijas būtībā savstarpējam brāļu karam. Tad latviešu upuru skaits gan frontē, gan staļiniešu represijās būtu daudz mazāks - par to liecina Somijas pieredze. Grūti arī iedomāties, kā staļiniskais režīms 1941. gada 14.jūnijā būtu īstenojis tūkstošiem latviešu deportāciju, ja mūsu armija, izsmēlusi iebrucēju apturēšanas iespējas frontē, būtu aizgājusi mežos, nomainot cīņas frontē pret partizānu kara taktiku.
Jāpiekrīt autoram par Latvijas armijas augsto morālo sagatavotību. Ja ar šodienas karu moderno karu pieredzi bruņotiem militārajiem speciālistiem smaidu varētu izraisīt leitnanta Rubeņa un aiz viņa stāvošā rakstnieka mīlestība pret 18 Vikers vieglajiem tankiem, kas pirmskara Latvijā bija modernākais sauszemes armijas bruņojums, tad grūti iebilst pret Latvijas armijas augstās morāli psiholoģiskās sagatavotības novērtējumu pretstatā sarkanarmiešu nežēlojamajam izskatam un acīmredzamajai apjukumam.
Jānis Ūdris savā jaunajā romānā atgādina mūsu tautas baiso nāves bilanci Otrajā pasaules karā: leģionā un citās vācu armijas daļās krita 50 tūkstoši latviešu. Sarkanajā armijā – 35 tūkstoši. Kopā 85 tūkstoši – tikpat, cik karavīru zaudēja divarpus reižu lielākā somu tauta, sūtot savus dēlus tēvzemes aizsargāšanas karā pašiem savā armijā zem sava karoga. Aspekts, kas nedrīkstētu vienaldzīgu atstāt nevienu. Jo vēstures retrospekcija ir arī atgādinājums par nepieciešamību sargāt Latvijas suverenitāti šodienas pasaulē, kas diemžēl kļūst aizvien bīstamāka mūsu lielās kaimiņvalsts impērisko ambīciju atdzimšanas rezultātā.
Var ar zināmu nosacītību piekrist publiskajā telpā brīžiem izskanošajiem vārdiem, ka Trešais pasaules karš jau ir sācies – ja tā apzīmējam islama fundamentālistu terora aktus pret rietumu civilizācijas vērtībām un Krievijas īstenoto hibrīdkaru plašā izpausmju amplitūdā. Tuvredzīgi būtu neredzēt Krievijas muskuļu demonstrēšanu pie pilsoņu kara un Daeš bandītu plosītās Sīrijas krastiem un gaisa telpā. Nebūt ne retorisks ir jautājums: kādiem militārajiem mērķiem Krievija Sīrijā izvietojusi savas supermodernās pretgaisa aizsardzības raketes S-300 un S-400? Nevienam no Sīrijas pilsoņu karā iesaistītajiem spēkiem nav tādu ieroču, pret kuriem būtu nepieciešamas šīs raķetes. Atliek secināt, ka tās eventuāli vērstas pret ASV un kopumā NATO gaisa spēku parādīšanos Sīrijas gaisa telpā. Viennozīmīgi kā spēka demonstrācija, reģionālā un arī globālā mērogā vērtējama arī Krievijas karakuģu, no veselām trim Krievijas flotēm, ar milzīgo aviobāzes kuģi „Kuzņecovs” priekšgalā pietuvošanās Sīrijas krastiem. Krievija plāno un, iespējams šīs recenzijas publicēšanas dienā jau būs sākusi Alepo apšaudi ar šo karakuģu jaudīgo artilēriju. Protams, Krievijas neadekvātā rīcība vērtējama kā izaicinājums NATO un citām Rietumu militārajām struktūrām. Tādēļ Jāņa Ūdra romānā uzsvērtā nepieciešamība mācīties no savām vēsturiskajām kļūdām izskan visnotaļ aktuāli.
Viens no romāna spilgtākajiem tēliem ir SS oberšturmbanfīrers Jekelns – latviešu leitnanta idejiskais pretinieks, kuru rakstnieks atveidojis daudzveidīgā izpausmju paletē. Pirms izšķirošās kaujas leitnants Rubenis pārdroši ierodas oberšturmbanfīrera štābā un cenšas augstprātīgo vācieti pārliecināt par sava bataljona motivāciju cīnīties pret atkārtotu padomju okupāciju. Taču Jekelns pats ir pakļauts vācu totalitārā kara prasībām. .
Romānā lasītāji sastopas ar spilgtu vēsturisko personību plejādi –izcilajiem dzejniekiem Veroniku Strēlerti, Andreju Eglīti... Arī ar Daugavpils cietokšņa komandantu Pēteri Lapaini. Spilgts akcents jaunajā romānā ir Lūcijas Garūtas kantātes ”Dievs, tava zeme deg” pirmatskaņojums Vecajā Ģertrūdes baznīcā, ko leitnants Rubenis noklausās pirms došanās uz fronti. Emocionāls pretstats vīriešu pasaulei ar asiņainajiem kauju aprakstiem romānā ir kolorītie sieviešu tēli, kas dažādos apstākļos ienāk jaunā virsnieka dzīvē.
Grāmatas priekšvārdā Jānis Ūdris akcentējis sāpi par pretējās armijās karojušo latviešu karavīru dalīšanu „pareizajos” un ”nepareizajos”. Grūti nepiekrist autora viedoklim: gan latviešu leģionāriem, gan mūsu tautiešiem Sarkanajā armijā „bija pareizais ienaidnieks, bet abās pusēs latvieši karoja zem sveša, mūsu tautai naidīga karoga”.
Tautas vēsturiskās atmiņas atjaunošanu un tautas saliedēšana pārliecībā par pienākumu aizsargāt savu valsti jebkuros apstākļos pret jebkuru agresoru ir Jāņa Ūdra jaunā vēsturiskā romāna galvenais vektors. Pārliecība, ko autors paudis romāna alegoriskā ainā romāna izskaņā, kad divās naidīgās okupantu armijās kritušie latvieši debesu vārtu priekšā gaida uz mūžīgo tiesu. Debesis uz brīdi ir aizslēgtas, jo pārāk liels ir latviešu upuru skaits. Bet tad „...karavīru tūkstoši saviļņojās un pār kritušo rindā,  no priekšgala nākusi, atskanēja vēsts: „Veras vaļā! Vaļā! Un visus laiž iekšā! Visus”…
Iespējams, ka Jāņa Ūdra jaunais vēsturiskais romāns sastaps gan piekritējus. gan noliedzējus. Taču gan vieniem, gan otriem būs jāatzīst, ka romānā psiholoģiski restaurētie notikumi – leitnanta Rubeņa bataljona heroiskā cīņa zem sarkanbaltsarkanā karoga pret vācu soda ekspedīcijām liek pārskatīt gan latviešu karavīru lomu Otrajā pasaules karā, gan līdzšinējo attieksmi pret mūsu vēsturi ar bīstamo atsevišķu notikumu izcelšanas un citu noklusēšanas tradīciju. Zīmīgi, ka Jānis Ūdris grāmatas priekšvārdā sevi nosaucis par „vēstures lappušu atgriezēju”, dodot savai grāmatai arī otru – simbolisko nosaukumu „Vēsturisks romāns par nācijas sirdsapziņu”.

Dr.habil.sc.ing. Kārlis Krēsliņš

No comments:

Post a Comment