Jāņa
Ūdra vēsturiskais romāns
„Leitnants
Rubenis. Bruņinieks Roberts”
(ZVAIGZNE
ABC, 2016).
Recenzija
Beidzot esam saņēmuši
grāmatu, kas sniedz kardināli jaunu skatījumu uz mūsu karavīru lomu Otrā
pasaules karā, apgāžot septiņus gadu desmitus kultivēto mītu par latviešiem kā
bezdomu karakalpiem vienu vai otru okupanta armijā. Vienlaikus tas ir autora
dvēseles kliedziens pret kara veterānu dalīšanu pareizajos un nepareizajos, kaut jau ceturtdaļgadsimtu esam brīvi
no okupācijas varu ideoloģiskā diktāta. Epilogā autors sniedz epohālu abās
pusēs karojušo latviešu samierināšanas ainu, kad debesu vārti veras, un „... visus laiž iekšā!
Visus...” (380.lpp).
Jaunā romāna atvēršanas svētkos
pērn 14. decembrī pārpildītajā Kara muzeja zālē Jānis Ūdris simboliskā rituālā pasniedza
Jānim Spīčam un Jāzepam Ancānam - Otrā pasaules kara veterāniem, kas karojuši frontes
pretējās pusēs - sarkanbaltsarkano karogu līdz ar novēlējumu stāstīt jauniešiem
vēsturisko patiesību. (skat.
http://www.janisudris-pasaulestulkosana.com/2017/01/rakstnieks-janis-udris-vieno-bijusos.html)
Būtisks pirmreizīguma
moments romānā ir mūsu karavīra psiholoģiskā noskaņojuma restaurācija Latvijas
okupēšanas dienās, kad Kārlis Ulmanis neļāva armijai cīnīties iluzorā cerībā
pasargāt tautu no upuriem. 17. jūnija notikumu kontrapunkts ar dziļu zemtekstu
ir Roberta un prostitūtas Vandas sastapšanās: laikā, kad Latvija atstāta brutālu izvarotāju varā, publiskais nams izrādās
pēdējā žēlsirdības saliņa, kur lumpenu saspārdītajam leitnantam tiem sniegta
palīdzība.
Romāns pilda arī
izglītojošu misiju, detalizēti attēlojot padomju tanku ienākšanu Latvijā un
sniedzot hronoloģiski precīzu pirmā padomju okupācijas gada panorāmu. Grāmatu
caurvij pilsoniskas pašapziņas imperatīvs, ka sava valsts jāaizstāv jebkuros
apstākļos - izvairīgā pozīcija Latviju noveda pie lielākiem cilvēku upuriem, jo
latviešu vīriem nācās cīnīties kā ienaidniekiem divu okupantu armijās.
Autors romānā akcentējis
dramatisku sakritību – latviešu upuru kopskaits ir vienāds ar somu armijas
dzīvā spēka zaudējumiem, nosargājot savu suverenitāti. Taču proporcionāli
latviešu zaudējumi bija divarpus reizes lielāki. Kritušajiem karavīriem
jāieskaita arī 1941. gada 14. jūnijā deportētie un pārsimts tūkstoši latviešu,
kas kara beigās devās trimdā, glābjoties no jaunām baigā gada šausmām. Šāds mūsu dramatisko
upuru apkopojums līdzšinējo daiļliteratūras izdevumu klāstā nav atrodams.
Būtisks ieguldījums
vēsturiskās īstenības atklāšanā ir arī ieskats Latvijas Centrālās padomes
darbībā. Kultūrvēsturiska nozīme ir Latgales dziesmu svētku un kantātes „Dievs,
tava zeme deg” pirmatskaņojuma aprakstiem. Ieguldījums nācijas vēsturiskās
atmiņas atjaunošanā ir Jelgavas kauju apraksts 1944. gada jūlijā (tik svarīgā Otrā pasaules kara
epizode, kad leģionāru varonība novērsa Rīgas krišanu sarkano okupantu rokās
jau 1944. gada vasarā, ļaujot tūkstošiem latviešu izglābties no jaunām padomju
okupācijas šausmām).
Romāna stils
atbilst skarbajai kara laika realitātei, autors nav aizrāvies ar liriskām
atkāpēm vai dabas aprakstiem, vien epizodiski ietonējot Latvijas okupēšanas
sākumu ar „asins sarkanu saullēkta vainagu”, ko leitnants Rubenis redz pēc
Latgales Dziesmusvētkiem, ar motociklu traucoties uz Rīgu. Šī metafora sasaucas
ar Roberta domās atausušajām Edvarta Virzas dzejoļa rindām „Vējš miglu sarkanu pār
laukiem dzīs...” (64.lpp.). Dažai
jutīgākai lasītājai varbūt pārāk naturāli liksies reālistiskie kauju tēlojumi.
Īpaši sulīgiem vārdiem romānā atveidots rubenietis Makarovs, Abrenes krievu
milzis (reāla persona), kurš uz vāciešiem šauj ar kaklā
pakārtu maksim ložmetēju. Kad stobrs pārkarsis,
Makarovs sūta viņa gādībai uzticētos pusaudžus pēc ūdens, bet, dzirdot, ka
vācieši atjauno apšaudi, sauc atpakaļ un atdzesē ieroci ar parupju fizioloģisku
paņēmienu.
Te vietā atcerēties
Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša pausto domu grāmatas prezentācijā,
ka „...kara laika romānā
draudzīgs žests vai cita šķietami nenozīmīga epizode var kļūt par simbolu par
atslēgas vārdu visas grāmatas atšifrējumam. Lai lasītājs spētu novērtēt, cik
reāla un vērtīga ir dzīvība un turēšanās pie dzīves. Jo karš šos jēdzienus saasina
līdz eksistenciālai bezgalībai.”
Romāna psiholoģisko
dziļumu palielina vairāki sieviešu tēli. Roberts Rubenis nav puritānis, taču
vairāk par visu sievietē meklē mierinājumu. Plašākā perspektīvā sieviešu tēli un erotiskās
epizodes romānā kalpo kā pretstats kara šausmām.
Savdabīgs akcents romānā
ir humora uzplaiksnījumi visbaisākajos kauju batāliju aprakstos.
”Re, jaunais
leitnants arī pagalam, ” – līdzās kāds sacīja, un divi vīri, nostūmuši nost
līķi, pacēla Roberta galvu, lai aizvērtu viņam acis. Rubenis iegārdzās,
cenšoties izspļaut mutē sarecējušās asinis.
„Ei, leitnant, vai esi
pie sajēgas?” Vecākais vīrs viņu sapurināja.
„Vai zini, kas esi?”
„Jānis Daliņš , ” Roberts
izmocīja atbildi un, redzot karavīru apjukumu, piebilda: „Joks!” (278.lpp).
Viens no
romāna kolorītākajiem tēliem ir oberšturmbanfīrers Jekelns, - leitnanta Rubeņa
šķietami visvarenais pretinieks. Kara noziedznieks, tomēr autors viņam
piešķīris arī dažas cilvēciskas iezīmes, piemēram, spēju novērtēt jaunā
leitnanta vīrišķību.
Tālredzīgi
izrādījušies trimdas vēsturnieka Haralda Biezā vārdi grāmatā „Kurelieši”, minot
apkaunojošo faktu, ka pēc Kureļa Aizsargu pulka sagraušanas nacisti arestētos
kureliešus uz Vāciju veda vienā kuģī ar citiem latviešiem - šo patriotu
nodevējiem un gūstītajiem: „Jācer,
ka kādreiz radīsies kāds apdāvināts latviešu literāts, kam aina Ventspils ostā
uz transporta kuģa „Lappland” dos inspirāciju plašākam darbam par šo reizē
traģisko un pazemojošo situāciju.” (Biezais H., Kurelieši, Rīgā, 1993, 6.lpp).
J.Ūdris, atceroties
trimdas vēsturnieku savas grāmatas priekšvārdā „Vēstures lappušu atgriezēja
pārliecība”, gājis tālāk, aprakstot leitnanta Rubeņa heroisko mēģinājumu divu
okupantu armiju sadursmē atjaunot Latvijas armiju. Radot, pēc ilgiem klusuma
gadiem mūsu daiļliteratūrā, nācijas varoņa tēlu.
„Šodien, septiņdesmit
gadus pēc kara, mums grūti saprast kara laika paaudzes mentalitāti. Ja gribam
kara laika notikumus vērtēt ar šodienas mērauklu, mērogi var nesakrist. Ir
liels izaicinājums saskaņot šos mērogus, lai iejustos vispostošākā kara laika
cilvēku psiholoģijā. Jo lielāks izaicinājums bijis, aprakstot šo īpaši
eksistenciālo Latvijas vēstures lappusi, kurai līdz šim neviens vēl nebija
pievērsies,” romāna prezentācijā (04.12.2016. Kara muzejā) teica Zinātņu akadēmijas
prezidents Ojārs Spārītis, uzsverot, ka Jānis Ūdris ar šo lielo izaicinājumu
ticis galā sekmīgi: romāns „Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts” „...ļauj
mūsu apziņā lolot ideālu domu ne vien par brīvu, bet arī par plaukstošu un
spēcīgu Latviju.”
Jānis Zeps,
Rakstnieku savienības biedrs
