pirmdiena, 2017. gada 10. aprīlis

Nacionālā varoņa atgriešanās latviešu daiļliteratūrā. Recenzija.


Jāņa Ūdra vēsturiskais romāns
 „Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts”
 (ZVAIGZNE ABC, 2016).
Recenzija

    Beidzot esam saņēmuši grāmatu, kas sniedz kardināli jaunu skatījumu uz mūsu karavīru lomu Otrā pasaules karā, apgāžot septiņus gadu desmitus kultivēto mītu par latviešiem kā bezdomu karakalpiem vienu vai otru okupanta armijā. Vienlaikus tas ir autora dvēseles kliedziens pret kara veterānu dalīšanu pareizajos un nepareizajos, kaut jau ceturtdaļgadsimtu esam brīvi no okupācijas varu ideoloģiskā diktāta. Epilogā autors sniedz epohālu abās pusēs karojušo latviešu samierināšanas ainu, kad debesu vārti veras, un „... visus laiž iekšā! Visus...” (380.lpp).
Jaunā romāna atvēršanas svētkos pērn 14. decembrī pārpildītajā Kara muzeja zālē Jānis Ūdris simboliskā rituālā pasniedza Jānim Spīčam un Jāzepam Ancānam - Otrā pasaules kara veterāniem, kas karojuši  frontes pretējās pusēs - sarkanbaltsarkano karogu līdz ar novēlējumu stāstīt jauniešiem vēsturisko patiesību. (skat. http://www.janisudris-pasaulestulkosana.com/2017/01/rakstnieks-janis-udris-vieno-bijusos.html)
Būtisks pirmreizīguma moments romānā ir mūsu karavīra psiholoģiskā noskaņojuma restaurācija Latvijas okupēšanas dienās, kad Kārlis Ulmanis neļāva armijai cīnīties iluzorā cerībā pasargāt tautu no upuriem. 17. jūnija notikumu kontrapunkts ar dziļu zemtekstu ir Roberta un prostitūtas Vandas sastapšanās: laikā, kad Latvija atstāta brutālu izvarotāju varā, publiskais nams izrādās pēdējā žēlsirdības saliņa, kur lumpenu saspārdītajam leitnantam tiem sniegta palīdzība.
Romāns pilda arī izglītojošu misiju, detalizēti attēlojot padomju tanku ienākšanu Latvijā un sniedzot hronoloģiski precīzu pirmā padomju okupācijas gada panorāmu. Grāmatu caurvij pilsoniskas pašapziņas imperatīvs, ka sava valsts jāaizstāv jebkuros apstākļos - izvairīgā pozīcija Latviju noveda pie lielākiem cilvēku upuriem, jo latviešu vīriem nācās cīnīties kā ienaidniekiem divu okupantu armijās.
Autors romānā akcentējis dramatisku sakritību – latviešu upuru kopskaits ir vienāds ar somu armijas dzīvā spēka zaudējumiem, nosargājot savu suverenitāti. Taču proporcionāli latviešu zaudējumi bija divarpus reizes lielāki. Kritušajiem karavīriem jāieskaita arī 1941. gada 14. jūnijā deportētie un pārsimts tūkstoši latviešu, kas kara beigās devās trimdā, glābjoties no jaunām baigā gada šausmām. Šāds mūsu dramatisko upuru apkopojums līdzšinējo daiļliteratūras izdevumu klāstā nav atrodams.
Būtisks ieguldījums vēsturiskās īstenības atklāšanā ir arī ieskats Latvijas Centrālās padomes darbībā. Kultūrvēsturiska nozīme ir Latgales dziesmu svētku un kantātes „Dievs, tava zeme deg” pirmatskaņojuma aprakstiem. Ieguldījums nācijas vēsturiskās atmiņas atjaunošanā ir Jelgavas kauju apraksts 1944. gada jūlijā (tik svarīgā Otrā pasaules kara epizode, kad leģionāru varonība novērsa Rīgas krišanu sarkano okupantu rokās jau 1944. gada vasarā, ļaujot tūkstošiem latviešu izglābties no jaunām padomju okupācijas šausmām).
 Romāna stils atbilst skarbajai kara laika realitātei, autors nav aizrāvies ar liriskām atkāpēm vai dabas aprakstiem, vien epizodiski ietonējot Latvijas okupēšanas sākumu ar „asins sarkanu saullēkta vainagu”, ko leitnants Rubenis redz pēc Latgales Dziesmusvētkiem, ar motociklu traucoties uz Rīgu. Šī metafora sasaucas ar Roberta domās atausušajām Edvarta Virzas dzejoļa rindām „Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs...” (64.lpp.). Dažai jutīgākai lasītājai varbūt pārāk naturāli liksies reālistiskie kauju tēlojumi. Īpaši sulīgiem vārdiem romānā atveidots rubenietis Makarovs, Abrenes krievu milzis (reāla persona), kurš uz vāciešiem šauj ar kaklā pakārtu maksim ložmetēju. Kad stobrs pārkarsis, Makarovs sūta viņa gādībai uzticētos pusaudžus pēc ūdens, bet, dzirdot, ka vācieši atjauno apšaudi, sauc atpakaļ un atdzesē ieroci ar parupju fizioloģisku paņēmienu.
Te vietā atcerēties Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša pausto domu grāmatas prezentācijā, ka „...kara laika romānā draudzīgs žests vai cita šķietami nenozīmīga epizode var kļūt par simbolu par atslēgas vārdu visas grāmatas atšifrējumam. Lai lasītājs spētu novērtēt, cik reāla un vērtīga ir dzīvība un turēšanās pie dzīves. Jo karš šos jēdzienus saasina līdz eksistenciālai bezgalībai.”
Romāna psiholoģisko dziļumu palielina vairāki sieviešu tēli. Roberts Rubenis nav puritānis, taču vairāk par visu sievietē meklē mierinājumu. Plašākā perspektīvā sieviešu tēli un erotiskās epizodes romānā kalpo kā pretstats kara šausmām.
 Savdabīgs akcents romānā ir humora uzplaiksnījumi visbaisākajos kauju batāliju aprakstos.
 ”Re, jaunais leitnants arī pagalam, ” – līdzās kāds sacīja, un divi vīri, nostūmuši nost līķi, pacēla Roberta galvu, lai aizvērtu viņam acis. Rubenis iegārdzās, cenšoties izspļaut mutē sarecējušās asinis.
„Ei, leitnant, vai esi pie sajēgas?” Vecākais vīrs viņu sapurināja. 
„Vai zini, kas esi?”

„Jānis Daliņš , ” Roberts izmocīja atbildi un, redzot karavīru apjukumu, piebilda: „Joks!” (278.lpp).
Viens no romāna kolorītākajiem tēliem ir oberšturmbanfīrers Jekelns, - leitnanta Rubeņa šķietami visvarenais pretinieks. Kara noziedznieks, tomēr autors viņam piešķīris arī dažas cilvēciskas iezīmes, piemēram, spēju novērtēt jaunā leitnanta vīrišķību.
 Tālredzīgi izrādījušies trimdas vēsturnieka Haralda Biezā vārdi grāmatā „Kurelieši”, minot apkaunojošo faktu, ka pēc Kureļa Aizsargu pulka sagraušanas nacisti arestētos kureliešus uz Vāciju veda vienā kuģī ar citiem latviešiem - šo patriotu nodevējiem un gūstītajiem: „Jācer, ka kādreiz radīsies kāds apdāvināts latviešu literāts, kam aina Ventspils ostā uz transporta kuģa „Lappland” dos inspirāciju plašākam darbam par šo reizē traģisko un pazemojošo situāciju.” (Biezais H., Kurelieši, Rīgā, 1993, 6.lpp).
J.Ūdris, atceroties trimdas vēsturnieku savas grāmatas priekšvārdā „Vēstures lappušu atgriezēja pārliecība”, gājis tālāk, aprakstot leitnanta Rubeņa heroisko mēģinājumu divu okupantu armiju sadursmē atjaunot Latvijas armiju. Radot, pēc ilgiem klusuma gadiem mūsu daiļliteratūrā, nācijas varoņa tēlu.
„Šodien, septiņdesmit gadus pēc kara, mums grūti saprast kara laika paaudzes mentalitāti. Ja gribam kara laika notikumus vērtēt ar šodienas mērauklu, mērogi var nesakrist. Ir liels izaicinājums saskaņot šos mērogus, lai iejustos vispostošākā kara laika cilvēku psiholoģijā. Jo lielāks izaicinājums bijis, aprakstot šo īpaši eksistenciālo Latvijas vēstures lappusi, kurai līdz šim neviens vēl nebija pievērsies,” romāna prezentācijā (04.12.2016. Kara muzejā) teica Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, uzsverot, ka Jānis Ūdris ar šo lielo izaicinājumu ticis galā sekmīgi: romāns „Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts” „...ļauj mūsu apziņā lolot ideālu domu ne vien par brīvu, bet arī par plaukstošu un spēcīgu Latviju.”



Jānis Zeps,
Rakstnieku savienības biedrs