Rakstnieka un vēsturnieku
diskusija
par Kārli Ulmani
- svētdien, 3. septembrī plkst.
16.15
LTV 1 programmā "Nacionālie
dārgumi"
Jānis Ūdris
Par brīvu cilvēku izvēli
Dažas piezīmes Kārļa Ulmaņa jubilejas sakarā
4. septembrī aprit 140 gadi, kopš dzimis
Kārlis Ulmanis. Personība, kam grūti atrast līdzinieku cildinājumu un nopēlumu
kategoriskuma ziņā un arī noklusējumu un apmelojumu ziņā.
Septiņos gados kopš mana vēsturiskā romāna
"Ulmanis. Lielā Kārļa testaments" (Zvaigzne
ABC, 2010) iznākšanas esmu ticies ar saviem lasītājiem dažādos Latvijas
novados, aizvien no jauna pārliecinoties par mūsu tautas alkām pēc patiesības.
Bet vienlaikus mani pārsteidzis plašais cinisma arsenāls, ko publiskajā telpā
sēj daļa politiķu, žurnālistu, vēsturnieku un citi populisti, manipulējot ar
K.Ulmaņa dzīves un Latvijas vēstures faktiem savās šaurajās interesēs. Šīs triviālās rosības tiek īstenotas divās
polārās galējībās - kanonizējot Kārli
Ulmani vai rīkojot marginālus autodafē.
No cilvēkiem, kas nav lasījuši manu romānu, nācies ne reizi vien dzirdēt
jautājumu, vai esmu "par" vai "pret" Kārli Ulmani, un
atbilde, ka esmu par Latviju un vēsturisku patiesību, tiek uzņemta ar izbrīnu,
pat neizpratni.
Mūsu steidzīgajā, paviršības
apzīmogotajā laikā no vēstures tālam cilvēkam neatliek laika iedziļināties
K.Ulmaņa sarežģītās, brīžiem pretrunīgās dzīves kolīzijās, falsifikatoru
demagoģija rod pateicīgu augsti nācijas šķelšanai un pašapziņas gandēšanai. Gan
kultivējot apziņu, ka bez mesijas mūsu
valstī nekas nemainīsies, gan sējot bezcerību, ka mūsu valsts vadība mūžam
bijusi neģēļu un pelēcību rokās.
Izpaliek pats būtiskākais vektors, ko
pelnījusi Kārļa Ulmaņa kolorītā personība: godprātīgs izvērtējums, vispirms jau
godinot K.Ulmaņa nopelnus mūsu valsts nodibināšanā un Latvijas neatkarības
nosargāšanā šķietami bezcerīgajā 1919. gada situācijā un mūsu valsts ekonomikas
attīstībā. Vienlaikus atceroties viņa dramatiskās kļūdas, par kādām vēsturiskā
perspektīvā objektīvi izvērtās 1934. gada 15. maija apvērsums un Latvijas
kapitulantiskā pozīcija 1939/40. gadā. Šo kļūdu principiāls izvērtējums un
mācīšanās no tām ir aktuāls Latvijas šodienas un rītdienas vārdā. Lai Kārļa
Ulmaņa pretrunīgā dzīve nevis šķeltu, bet vienotu nāciju šajā Latvijai visai
bīstamajā laikā.
Esmu Ulmaņa 1940. gada lēmumu
psiholoģisko motivāciju analizējis savā apjomīgākajā romānā, un, protams, nav
iespējams šajā komentārā atkārtot ne simto daļu manu argumentu. Prieks, ka mana
romāna ceļš pie lasītājiem bijis sekmīgs - grāmata piedzīvojusi atkārtotu
izdevumu, lasītāji "Lielā Kārļa testamentu" ierindojuši Latvijas
"TOP 100" grāmatu sarakstā. Taču, apzinoties, ka skolēni diez vai
atradīs laiku biezam romānam, uzrakstīju krāsaino "Meldras un Matīsa
ceļojumu vēsturē" jeb "Latvijas dzīvo vēsturi tīņiem" (Zvaigzne ABC, 2013), kurā K.Ulmaņa
1940. gada motivācija sniegta ļoti koncentrētā veidā. Grāmata izpelnījusies
mazo latviešu interesi, Ventspils novadā pat notika tai skolēnu konkurss.
Saprotu, ka ar K.Ulmaņa vārdu uzkurinātajās
kaislībās rakstniekam jārēķinās arī ar kritiku, un ir pat žēl, ka tādu no
godprātīgajiem lasītājiem esmu saņēmis maz. Taču biju pārsteigts par dažu
vēsturnieku primitīviem apmelojumiem, ciniski pierakstot manām grāmatām domas,
kuru tur nav.
Biju spiests rakstīt šo melu
atmaskojumus, ko varat atrast tepat internetā (skat. http://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/28068/
).
Lasot absurdus, acīmredzami blēdīgus
apgalvojumus par Latvijas vēsturi, man joprojām jābrīnās: nu kā cilvēkam nav
kauns tik ciniski melot! Kā cilvēks var tik patvaļīgi atbrīvot no morāles
normām un elementāra godīguma prasībām! Bet laikam jau var, un tādu ir daudz -
spriežot pēc publiskajā telpā izplatītajiem absurdiem par Kārli Ulmani.
Vikipēdijā lasāms apgalvojums, ka K.Ulmanis 1942. gada 20. septembrī miris
Krasnovodskas cietuma lazaretē, pie tam vēsturnieki, minot K.Ulmaņa nāves
datumu, kā sarunājuši ignorē elementāru vēstures zinātnes prasību - atsaukties
uz dokumentālo avotu. Bet vienīgais avots ir NKVD Krasnovodskas cietuma
priekšnieka palīga un cietuma ārsta sastādīts akts par K.Ulmaņa nāvi. Izlasāms
šis dokuments ir Latvijas Vēstures institūta 1994. gadā izdotajā dokumentu
krājumā "Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā". To tad arī vajadzētu
minēt, lai tauta pati izlemj, ticēt čekas dokumentam vai izturēties pret to ar
piesardzību. Un dažā labā publikācijā minētā Krasnovodskas cietuma lazarete ir vien vēsturnieku serviliskā
interpretācija. Pēc analoģijas kāds demagogs varētu uzrakstīt, ka zem Baltajiem
krustiem apbedītie latviešu patrioti, kuru sakropļotos ķermeņus 1941. gada
jūlija sākumā izraka Centrālcietumu pagalmā, arī "miruši Centrālcietuma
lazaretē"...
Nemotivētie uzbrukumi Kārļa Ulmaņa dzīves
objektīvam izvērtējumam mani, pašam to negribot, bija nostādījusi tādos kā
psiholoģiskā kara ierakumos iepretim dažu vēsturnieku dīvainajām aktivitātēm.
Prātā iegūla Dauderu muzeja vadītāja vārdi 2010. gadā īsi pirms manas grāmatas
atvēršanas svētkiem: "Nezinu, vai ir pienācis laiks izvērtēt
Ulmani..." Bet man liekas, ka šis laiks bija pienācis jau Atmodas laikā,
kad sākām izlauzties no padomju cenzūras žņaugiem...
Tāds bija psiholoģiskais fons,
saņemot Latvijas Televīzijas uzaicinājumu piedalīties diskusijā ar
vēsturniekiem "Nacionālo dārgumu" cikla raidījumā par Kārli Ulmani.
Un tādēļ jo lielāks bija gandarījums par toleranci un viedokļu plurālisma
respektēšanu raidījuma ieraksta laikā.
Atliek vien apbrīnot Latvijas
Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieces Irinas Zeibārtes dziļo
inteliģenci, ar unikāliem preses izdevumiem un fotogrāfijā apliecinot K.Ulmaņa
tautsaimnieka talantu un vienlaikus parādot viņa politiskās situācijas
duālismu. Kā izskaidrot, kam vien mēnesi pēc 15. maija apvērsuma Kārlis Ulmanis
kādā pagastā jau tiek sagaidīts ar milzīgiem goda vārtiem? Radījuma vadītāja
Zigfrīda Muktupavela jautājums "Vai tādus celt bija īpaši uzdots?"
izskanēja retoriski: protams, ka nebija uzdots. Tādēļ ikvienam, kas pretendē uz
Ulmaņa godprātīgu vērtējumu, jāieskatās savā spoguļattēlā: cik gatavi esam būt
brīvi cilvēki brīvā valstī un uzņemties atbildību par savas zemes likteni? Ja
bijām (un droši vien būtu arī tagad) tik pateicīgi cilvēkam, kurš mūsu vietā
uzņēmies visu atbildību. Jā, spilgtai personībai, kas visu savu dzīvi bez
atlikuma velta Latvijai (vai tāds redzams šodien, kad politika mūsu zemē tik
cieši saaugusi ar biznesu?) Bet nācijas
tēva ideja daudziem joprojām šķiet vilinoša, un daudzi apjukušie šāda mesijas gaidas traģikomiskā kārtā saista
ar lielu hūti maza vīriņa galvā.
Jaunums "Nacionālo dārgumu"
diskusijā man bija profesora Aivara Strangas kritiskie vārdi par Kārļa Ulmaņa
saimniecisko politiku. Biju pārliecināts, ka šis Ulmaņlaiku aspekts nu gan vērtējams pozitīvi. Bet izrādās, valstī
pastāvējusi liela sociālā nevienlīdzība, laukos trūcis saimnieku, bet Rīgā
audzis ierēdņu skaits. Gluži kā mūsdienu Latvijā...
Minēju kā pretargumentu augstos
Latvijas rūpniecības sasniegumus Ulmaņa laikā: leģendāro MINOX, Kārļa Irbītes
konstruētās lidmašīnas, "Vairoga" automašīnas, izcilos VEF
radioarātus... Vēsturnieki ar interesi klausījās, un es izjutu patiesu interesi
par otra viedokli, kas pietrūkusi tik daudzās diskusijās par Kārli Ulmani.
No šejienes nākamais solis -
tolerance arī pret oponenta atšķirīgo viedokli. Tas par mūsu diskusijas
sāpīgāko punktu - Ulmaņa pakļaušanos PSRS ultimātam un formālā līdzdalību
Latvijas okupēšanā, liekot Valsts prezidcenta parakstu zem aizvien jauniem
Maskavas emisāru diktētiem Kirhenšteina marionešu valdības rīkojumiem.
Zinot okupācijas baisās sekas, mana
pārliecība saka, ka Valsts un Ministru prezidentam K. Ulmanim vajadzēja
izsludināt mobilizāciju un dot armijai pavēli cīnīties. Paužot šo pārliecību,
esmu atkal un atkal pārliecinājies par lielas tautas daļas noraidošu attieksmi.
Par sakāvnieciskumu pozīciju, kas bieži vien tiek izteikta agresīvā toņkārtā.
Kāds Vācijas psihiatriskās klīnikas pacients mani internetā pat nosaucis par vēstures
viltotāju - jo man, lūk, ir savs, no viņa saprašanas atšķirīgs viedoklis. Bet
nervozitāte, vien izdzirdot kritiku Latvijas vēstures traģiskāko izšķiršanos
acīmredzot liecina par nedrošību. Cilvēki zemapziņā jūt, ka nebija labi,
atceras mūsu tautas milzīgos upurus pēc Latvijas okupācijas. Bet kas liedz
izslieties, iztaisnot muguru un pateikt: "Jā, toreiz par Latviju bija
jācīnās!" Te vietā atkārtot mūsu NBS komandiera, ģenerālleitnanta Leonīda
Kalniņa vārdus: "Ja mēs toreiz būtu karojuši, tad tagad mēs būtu
savādāki!"
Acīmredzot pašapzinīga, brīva cilvēka
izvēli liedz nācijas apziņā gadu desmitiem sētais lūzeru sindroms, par ko rakstīju iepriekšējā komentārā. Okupācijas
pusgadsimta nožēlojamais mantojums, kas laikam gan skāris ikvienu no mums. Vien
izšķiršanās izvēle mums ir dažāda - atbrīvoties no lūzeru kompleksiem vai sadzīvot ar tiem milzīgajā čīkstuļu pūlī.
Izvēle, kas katra paša rokās.
Profesors Stranga manam viedoklim par
pretošanos nepiekrita, minot represijas, kas pretošanās gadījumā tiktu vērstas
pret latviešu tautu. Tā arī korekti palikām atšķirīgās pozīcijās - tāpēc jau tā
ir diskusija. Centieni pārliecināt otru par sava viedokļa pārākumu prasītu
atsevišķu raidījumu, un tam vajadzētu būt ilgākam par "Nacionālajiem
dārgumiem". Jo vēstures dokumentos, atklātos un vēl atklājamos un tautas
atmiņā ir bezgala daudz faktu par milzīgajiem mūsu tautas upuriem, ko izraisīja
tieši Latvijas kapitulantiskā pozīcija. Un vai nav zīmīgi, ka viedokli par
nepieciešamību, pat pienākumu pretoties padomju agresijai pārstāv tieši
militārie speciālisti! Detalizēti šo viedokli argumentē ģenerālis Kārlis
Krēsliņš, bijušais NBS štāba priekšnieks un Aizsardzības akadēmijas rektors
savā jaunajā grāmatā "No lauku puikas līdz ģenerālim".
Pēc raidījuma ieraksta man radās būtiska
piezīme par vēsturnieka (šajā gadījumā
profesora Strangas) un rakstnieka atšķirīgo motivāciju, savu viedokli
paužot un aizstāvot. Vēsturnieki, acīmredzot vadās tikai no faktiem attiecīgajā
vēstures periodā, un zinātniski pamatota ir viņu definētā formula
"Nedrīkst teikt, kā būtu, ja būtu. Jo ir tikai tas, kas bijis, un to
izmainīt nav iespējams."
Jā, tādu pieeju nosaka zinātnes
objektīvie nosacījumi. Būtu taču absurds, ja Alberts Einšteins būtu sācis
filozofēt, vai viņa atklātā relativitātes teorija ir izdevīga cilvēces
turpmākajai attīstībai. Tāpat vēstures zinātnē: būtiska ir konstatācija, ka tad
un tad notika tas un tas. Tik tālu ir zinātne. Tālākie spriedumi, vai tas bija
labi vai slikti, un kā būtu bijis, ja notiktu savādāk, jau ir propaganda,
publicistika, aģitācija... Vai, kā manā gadījumā, daiļliteratūra ar savām
rakstnieka tiesībām un likumsakarībām.
Acīmredzot šis zinātnes nosacījums
arī atšķir rakstnieka un (godprātīga)
vēsturnieka metodi jeb problēmas izvērtēšanas rakursu. Jo es 1940. gada
sakāvnieciskajā pozīcijā redzu mūsu šodienas problēmu sakni.
Acīmredzot Latvijas sabiedriskā
televīzija, iesaistot diskusijā dažādu viedokļu pārstāvjus, devusi būtisku
pienesumu nācijas saliedēšanai mūsu vēstures apzināšanā un šodienas problēmu
izprašanā. Domāju, ka tieši šāda - analītiski toņkārta ir visatbilstošākais
cieņas apliecinājums Latvijas valsts nodibināšanas celmlauzim Kārlim Ulmanim.
Spilgtai personībai, kas visu savu dzīvi bez atlikuma, ar dižiem darbiem un
liktenīgām kļūdām veltīja Latvijai. Samaksājot par kļūdām pašu augstāko - savas
dzīvības cenu.
Lasītāji man ne reizi vien vaicājusi,
kas ir mana romāna nosaukumā minētais Kārļa Ulmaņa mantojums. Patiesībā taču
viņš nebija krājis ne naudu, ne mantu - visa Ulmaņa dzīve bija veltīta Latvijai.
Pēdējā kratīšanās protokolā ceļā uz
Krasnovodsku minēta pie K.Ulmaņa atrastā "mantība" - zobu birstīte un
plastmasas glāzīte. Bet viņa testaments bija uzraksts uz cietuma kameras
sienas, ar ko arī beidzas mans romāns: "Mīliet Latviju!""
Esmu pārliecināts, ka tieši no šiem
vārdiem atkarīga mūsu valsts nākotne un mūsu nācijas liktenis. Kā tos spēsim
izlasīt, kā saglabāt savu bērnu un bērnubērnu dvēseles atmiņā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru