Rakstnieka un
vēsturnieku diskusija
par Kārli Ulmani
- svētdien, 3. septembrī plkst. 16.15
LTV 1 programmā "Nacionālie dārgumi"
Jānis Ūdris
Par brīvu cilvēku izvēli
Dažas piezīmes
Kārļa Ulmaņa jubilejas sakarā
4. septembrī aprit 140 gadi,
kopš dzimis Kārlis Ulmanis. Personība, kam grūti atrast līdzinieku cildinājumu
un nopēlumu kategoriskuma ziņā un arī noklusējumu un apmelojumu ziņā.
Septiņos gados kopš mana
vēsturiskā romāna "Ulmanis. Lielā Kārļa testaments" (Zvaigzne
ABC, 2010) iznākšanas esmu ticies ar saviem lasītājiem dažādos
Latvijas novados, aizvien no jauna pārliecinoties par mūsu tautas alkām pēc
patiesības. Bet vienlaikus mani pārsteidzis plašais cinisma arsenāls, ko
publiskajā telpā sēj daļa politiķu, žurnālistu, vēsturnieku un citi populisti,
manipulējot ar K.Ulmaņa dzīves un Latvijas vēstures faktiem savās šaurajās
interesēs. Šīs triviālās rosības tiek īstenotas divās polārās
galējībās - kanonizējot Kārli Ulmani vai rīkojot
marginālus autodafē. No cilvēkiem, kas nav lasījuši manu
romānu, nācies ne reizi vien dzirdēt jautājumu, vai esmu "par" vai
"pret" Kārli Ulmani, un atbilde, ka esmu par Latviju un vēsturisku
patiesību, tiek uzņemta ar izbrīnu, pat neizpratni.
Mūsu steidzīgajā, paviršības
apzīmogotajā laikā no vēstures tālam cilvēkam neatliek laika iedziļināties
K.Ulmaņa sarežģītās, brīžiem pretrunīgās dzīves kolīzijās, falsifikatoru
demagoģija rod pateicīgu augsti nācijas šķelšanai un pašapziņas gandēšanai. Gan
kultivējot apziņu, ka bez mesijas mūsu valstī nekas
nemainīsies, gan sējot bezcerību, ka mūsu valsts vadība mūžam bijusi neģēļu un
pelēcību rokās.
Izpaliek pats būtiskākais
vektors, ko pelnījusi Kārļa Ulmaņa kolorītā personība: godprātīgs izvērtējums,
vispirms jau godinot K.Ulmaņa nopelnus mūsu valsts nodibināšanā un Latvijas
neatkarības nosargāšanā šķietami bezcerīgajā 1919. gada situācijā un mūsu
valsts ekonomikas attīstībā. Vienlaikus atceroties viņa dramatiskās kļūdas, par
kādām vēsturiskā perspektīvā objektīvi izvērtās 1934. gada 15. maija apvērsums
un Latvijas kapitulantiskā pozīcija 1939/40. gadā. Šo kļūdu principiāls
izvērtējums un mācīšanās no tām ir aktuāls Latvijas šodienas un rītdienas
vārdā. Lai Kārļa Ulmaņa pretrunīgā dzīve nevis šķeltu, bet vienotu nāciju šajā
Latvijai visai bīstamajā laikā.
Esmu Ulmaņa 1940. gada lēmumu
psiholoģisko motivāciju analizējis savā apjomīgākajā romānā, un, protams, nav
iespējams šajā komentārā atkārtot ne simto daļu manu argumentu. Prieks, ka mana
romāna ceļš pie lasītājiem bijis sekmīgs - grāmata piedzīvojusi atkārtotu
izdevumu, lasītāji "Lielā Kārļa testamentu" ierindojuši Latvijas
"TOP 100" grāmatu sarakstā. Taču, apzinoties, ka skolēni diez vai
atradīs laiku biezam romānam, uzrakstīju krāsaino "Meldras un Matīsa
ceļojumu vēsturē" jeb "Latvijas dzīvo vēsturi tīņiem" (Zvaigzne
ABC, 2013), kurā K.Ulmaņa 1940. gada motivācija sniegta ļoti
koncentrētā veidā. Grāmata izpelnījusies mazo latviešu interesi, Ventspils
novadā pat notika tai skolēnu konkurss.
Saprotu, ka ar K.Ulmaņa
vārdu uzkurinātajās kaislībās rakstniekam jārēķinās arī ar kritiku, un ir pat
žēl, ka tādu no godprātīgajiem lasītājiem esmu saņēmis maz. Taču biju
pārsteigts par dažu vēsturnieku primitīviem apmelojumiem, ciniski pierakstot
manām grāmatām domas, kuru tur nav.
Biju spiests rakstīt šo melu
atmaskojumus, ko varat atrast tepat internetā (skat. http://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/28068/
; http://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/27235/).
Lasot absurdus, acīmredzami
blēdīgus apgalvojumus par Latvijas vēsturi, man joprojām jābrīnās: nu kā
cilvēkam nav kauns tik ciniski melot! Kā cilvēks var tik patvaļīgi atbrīvot no
morāles normām un elementāra godīguma prasībām! Bet laikam jau var, un tādu ir
daudz - spriežot pēc publiskajā telpā izplatītajiem absurdiem par Kārli Ulmani.
Vikipēdijā lasāms apgalvojums, ka K.Ulmanis 1942. gada 20. septembrī miris
Krasnovodskas cietuma lazaretē, pie tam vēsturnieki, minot K.Ulmaņa nāves
datumu, kā sarunājuši ignorē elementāru vēstures zinātnes prasību - atsaukties
uz dokumentālo avotu. Bet vienīgais avots ir NKVD Krasnovodskas cietuma
priekšnieka palīga un cietuma ārsta sastādīts akts par K.Ulmaņa nāvi. Izlasāms
šis dokuments ir Latvijas Vēstures institūta 1994. gadā izdotajā dokumentu
krājumā "Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā". To tad arī vajadzētu
minēt, lai tauta pati izlemj, ticēt čekas dokumentam vai izturēties pret to ar
piesardzību. Un dažā labā publikācijā minētā Krasnovodskas cietuma lazarete ir
vien vēsturnieku serviliskā interpretācija. Pēc analoģijas kāds demagogs varētu
uzrakstīt, ka zem Baltajiem krustiem apbedītie latviešu patrioti, kuru
sakropļotos ķermeņus 1941. gada jūlija sākumā izraka Centrālcietumu pagalmā,
arī "miruši Centrālcietuma lazaretē"...
Nemotivētie uzbrukumi
Kārļa Ulmaņa dzīves objektīvam izvērtējumam mani, pašam to negribot, bija
nostādījusi tādos kā psiholoģiskā kara ierakumos iepretim dažu vēsturnieku
dīvainajām aktivitātēm. Prātā iegūla Dauderu muzeja vadītāja vārdi 2010. gadā
īsi pirms manas grāmatas atvēršanas svētkiem: "Nezinu, vai ir pienācis
laiks izvērtēt Ulmani..." Bet man liekas, ka šis laiks bija pienācis jau
Atmodas laikā, kad sākām izlauzties no padomju cenzūras žņaugiem...
Tāds bija psiholoģiskais fons,
saņemot Latvijas Televīzijas uzaicinājumu piedalīties diskusijā ar
vēsturniekiem "Nacionālo dārgumu" cikla raidījumā par Kārli Ulmani.
Un tādēļ jo lielāks bija gandarījums par toleranci un viedokļu plurālisma
respektēšanu raidījuma ieraksta laikā.
Atliek vien apbrīnot Latvijas
Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieces Irinas Zeibārtes dziļo
inteliģenci, ar unikāliem preses izdevumiem un fotogrāfijā apliecinot K.Ulmaņa
tautsaimnieka talantu un vienlaikus parādot viņa politiskās situācijas
duālismu. Kā izskaidrot, kam vien mēnesi pēc 15. maija apvērsuma Kārlis Ulmanis
kādā pagastā jau tiek sagaidīts ar milzīgiem goda vārtiem? Radījuma vadītāja
Zigfrīda Muktupavela jautājums "Vai tādus celt bija īpaši uzdots?"
izskanēja retoriski: protams, ka nebija uzdots. Tādēļ ikvienam, kas pretendē uz
Ulmaņa godprātīgu vērtējumu, jāieskatās savā spoguļattēlā: cik gatavi esam būt
brīvi cilvēki brīvā valstī un uzņemties atbildību par savas zemes likteni? Ja
bijām (un droši vien būtu arī tagad) tik pateicīgi cilvēkam, kurš mūsu vietā
uzņēmies visu atbildību. Jā, spilgtai personībai, kas visu savu dzīvi bez
atlikuma velta Latvijai (vai tāds redzams šodien, kad politika mūsu zemē tik cieši
saaugusi ar biznesu?) Bet nācijas tēva ideja daudziem joprojām
šķiet vilinoša, un daudzi apjukušie šāda mesijas gaidas
traģikomiskā kārtā saista ar lielu hūti maza vīriņa galvā.
Jaunums "Nacionālo
dārgumu" diskusijā man bija profesora Aivara Strangas kritiskie vārdi par
Kārļa Ulmaņa saimniecisko politiku. Biju pārliecināts, ka šis Ulmaņlaiku aspekts
nu gan vērtējams pozitīvi. Bet izrādās, valstī pastāvējusi liela sociālā
nevienlīdzība, laukos trūcis saimnieku, bet Rīgā audzis ierēdņu skaits. Gluži
kā mūsdienu Latvijā...
Minēju kā pretargumentu augstos
Latvijas rūpniecības sasniegumus Ulmaņa laikā: leģendāro MINOX, Kārļa Irbītes
konstruētās lidmašīnas, "Vairoga" automašīnas, izcilos VEF
radioarātus... Vēsturnieki ar interesi klausījās, un es izjutu patiesu interesi
par otra viedokli, kas pietrūkusi tik daudzās diskusijās par Kārli Ulmani.
No šejienes nākamais solis -
tolerance arī pret oponenta atšķirīgo viedokli. Tas par mūsu diskusijas
sāpīgāko punktu - Ulmaņa pakļaušanos PSRS ultimātam un formālā līdzdalību
Latvijas okupēšanā, liekot Valsts prezidcenta parakstu zem aizvien jauniem Maskavas
emisāru diktētiem Kirhenšteina marionešu valdības rīkojumiem.
Zinot okupācijas baisās sekas,
mana pārliecība saka, ka Valsts un Ministru prezidentam K. Ulmanim vajadzēja
izsludināt mobilizāciju un dot armijai pavēli cīnīties. Paužot šo pārliecību,
esmu atkal un atkal pārliecinājies par lielas tautas daļas noraidošu attieksmi.
Par sakāvnieciskumu pozīciju, kas bieži vien tiek izteikta agresīvā toņkārtā.
Kāds Vācijas psihiatriskās klīnikas pacients mani internetā pat nosaucis par
vēstures viltotāju - jo man, lūk, ir savs, no viņa saprašanas atšķirīgs
viedoklis. Bet nervozitāte, vien izdzirdot kritiku Latvijas vēstures traģiskāko
izšķiršanos acīmredzot liecina par nedrošību. Cilvēki zemapziņā jūt, ka nebija
labi, atceras mūsu tautas milzīgos upurus pēc Latvijas okupācijas. Bet kas
liedz izslieties, iztaisnot muguru un pateikt: "Jā, toreiz par Latviju
bija jācīnās!" Te vietā atkārtot mūsu NBS komandiera, ģenerālleitnanta
Leonīda Kalniņa vārdus: "Ja mēs toreiz būtu karojuši, tad tagad mēs būtu savādāki!"
Acīmredzot pašapzinīga, brīva
cilvēka izvēli liedz nācijas apziņā gadu desmitiem sētais lūzeru sindroms,
par ko rakstīju iepriekšējā komentārā. Okupācijas pusgadsimta nožēlojamais
mantojums, kas laikam gan skāris ikvienu no mums. Vien izšķiršanās izvēle mums
ir dažāda - atbrīvoties no lūzeru kompleksiem vai sadzīvot ar
tiem milzīgajā čīkstuļu pūlī. Izvēle, kas katra paša rokās.
Profesors Stranga manam
viedoklim par pretošanos nepiekrita, minot represijas, kas pretošanās gadījumā
tiktu vērstas pret latviešu tautu. Tā arī korekti palikām atšķirīgās pozīcijās
- tāpēc jau tā ir diskusija. Centieni pārliecināt otru par sava viedokļa
pārākumu prasītu atsevišķu raidījumu, un tam vajadzētu būt ilgākam par
"Nacionālajiem dārgumiem". Jo vēstures dokumentos, atklātos un vēl atklājamos
un tautas atmiņā ir bezgala daudz faktu par milzīgajiem mūsu tautas upuriem, ko
izraisīja tieši Latvijas kapitulantiskā pozīcija. Un vai nav zīmīgi, ka
viedokli par nepieciešamību, pat pienākumu pretoties padomju agresijai pārstāv
tieši militārie speciālisti! Detalizēti šo viedokli argumentē ģenerālis Kārlis
Krēsliņš, bijušais NBS štāba priekšnieks un Aizsardzības akadēmijas rektors
savā jaunajā grāmatā "No lauku puikas līdz ģenerālim".
Pēc raidījuma ieraksta
man radās būtiska piezīme par vēsturnieka (šajā gadījumā profesora
Strangas) un rakstnieka atšķirīgo motivāciju, savu viedokli paužot un
aizstāvot. Vēsturnieki, acīmredzot vadās tikai no faktiem attiecīgajā vēstures
periodā, un zinātniski pamatota ir viņu definētā formula "Nedrīkst teikt,
kā būtu, ja būtu. Jo ir tikai tas, kas bijis, un to izmainīt nav iespējams."
Jā, tādu pieeju nosaka zinātnes
objektīvie nosacījumi. Būtu taču absurds, ja Alberts Einšteins būtu sācis
filozofēt, vai viņa atklātā relativitātes teorija ir izdevīga cilvēces turpmākajai
attīstībai. Tāpat vēstures zinātnē: būtiska ir konstatācija, ka tad un tad
notika tas un tas. Tik tālu ir zinātne. Tālākie spriedumi, vai tas bija labi
vai slikti, un kā būtu bijis, ja notiktu savādāk, jau ir propaganda,
publicistika, aģitācija... Vai, kā manā gadījumā, daiļliteratūra ar savām
rakstnieka tiesībām un likumsakarībām.
Acīmredzot šis zinātnes
nosacījums arī atšķir rakstnieka un (godprātīga) vēsturnieka
metodi jeb problēmas izvērtēšanas rakursu. Jo es 1940. gada sakāvnieciskajā
pozīcijā redzu mūsu šodienas problēmu sakni.
Acīmredzot Latvijas sabiedriskā
televīzija, iesaistot diskusijā dažādu viedokļu pārstāvjus, devusi būtisku
pienesumu nācijas saliedēšanai mūsu vēstures apzināšanā un šodienas problēmu
izprašanā. Domāju, ka tieši šāda - analītiski toņkārta ir visatbilstošākais
cieņas apliecinājums Latvijas valsts nodibināšanas celmlauzim Kārlim Ulmanim.
Spilgtai personībai, kas visu savu dzīvi bez atlikuma, ar dižiem darbiem un
liktenīgām kļūdām veltīja Latvijai. Samaksājot par kļūdām pašu augstāko - savas
dzīvības cenu.
Lasītāji man ne reizi vien
vaicājusi, kas ir mana romāna nosaukumā minētais Kārļa Ulmaņa mantojums.
Patiesībā taču viņš nebija krājis ne naudu, ne mantu - visa Ulmaņa dzīve bija
veltīta Latvijai. Pēdējā kratīšanās protokolā ceļā uz Krasnovodsku
minēta pie K.Ulmaņa atrastā "mantība" - zobu birstīte un plastmasas
glāzīte. Bet viņa testaments bija uzraksts uz cietuma kameras sienas, ar ko arī
beidzas mans romāns: "Mīliet Latviju!""
Esmu pārliecināts, ka tieši no
šiem vārdiem atkarīga mūsu valsts nākotne un mūsu nācijas liktenis. Kā tos
spēsim izlasīt, kā saglabāt savu bērnu un bērnubērnu dvēseles atmiņā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru