Septembris atnācis ar divām mūsu nācijai svarīgām jubilejām:
04.09. bija Kārļa Ulmaņa 140 gadu
jubileja;
9. septembrī aprit 100 gadi, kopš pasaulē nācis nacionālais varonis Roberts
Rubenis.
Divas ļoti dažādas personības, atšķirīgs ir arī abu atceru pasākumu
vēriens un atbalss Latvijā.
Kārļa Ulmaņa piemiņa tika godināta
viņa dzimto māju muzejā Pikšās, arī pie viņa pieminekļa Rīgā... Paralēli vadoņa cildinājumiem publiskajai telpai
pāri veļas pelnītas un populistiskas kritikas vilnis. Notiek ļaunākais, kas ar
Kārļa Ulmaņa piemiņu varēja notikt - viņa diskutablās, pretrunīgi vērtētās
pēdas vēsturē turpina šķelt nāciju. Sava romāna "Ulmanis. Lielā Kārļa
testaments" preambulā pirms septiņiem gadiem es rakstīju, ka tas sāp valsts
nodibināšanas celmlauža dvēselei. Ka par visu vairāk Ulmaņa dvēsele vēlētos,
lai viņa dzīvesstāsts kalpo nācijas vienošanai un Latvijas uzplaukumam.
Acīmredzot ceļš uz šo, iespējams,
pilnībā nekad nesasniedzamo ideālu, būtu gudra un godprātīga saruna par Kārli
Ulmanī, pienācīgi novērtējot viņa milzīgos nopelnus Latvijas valsts
nodibināšanā un nosargāšanā šķietami bezcerīgajās 1919. gada situācijās. Neizbēgamā
šādā sarunā arī Ulmaņa vēsturisko kļūdu analīze mūsu vēsturiskā mantojuma un
šodienas problēmu izpratnei. Gudrākai un godīgākai Latvijas tālākajai
attīstībai.
Ka šāda korekta profesionāla saruna iespējama, parādīja LTV1 cikla
"Nacionālie dārgumi" 3. septembra raidījumā bija aicināts piedalīties
kopā ar Nacionālā Vēstures muzeja direktora vietnieci Irinu Zeibārti un Latvijas
Universitātes profesoru Aivaru Strangu. (skat. https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/03.09.2017-nacionalie-dargumi.-100-g-kulturas-karlim-ulmanim-140.id105374/
x
Atšķirīga, kaut ar Kārļa Ulmaņa vārdu
saistīta ir leitnanta Rubeņa vieta vēsturē. Dzimis gadu pirms Latvijas Republikas
nodibināšanas, Roberts no sirds mīlēja mūsu valsti. Malnavas Lauksaimniecības vidusskolā
viņš vadīja skolēnu patriotisko organizāciju, karadienestā izmācījās par leitnantu
un kļuva tanka komandieris.
Diemžēl daudziem latviešiem
priekšstati par mūsu armijas bruņojumu pirms otrā pasaules kara saistās ar padomju
laika filmas "Ceplis" ņirdzīgo epizodi, vai reportieris parādes laikā
nofotografējis "vienu bruņumašīnu
vai abas". Trīsdesmito gadu beigās mūsu armijai bija arī 18 modernie Vickers-Armstrong Carden-Lloyd (1933. gada
modelis). Šādi tanki bija arī Somijas, Šveices, Argentīnas, Ķīnas un
vairāku citu valstu bruņojumā. Salīdzinājumam - Beļģijas armijā bija 42 šādi
tanki, Lietuvai 16, Argentīnai 12... Latvijai bija divas modernas franču zemūdenes
"Spīdola" un "Ronis" (ar
grozāmiem torpēdu aparātiem). Man izdevās savā laikā tikties ar bijušo
"Roņa" komandieri Hugo Legzdiņu, un kapteinis pastāstīja, ka Padomju
Savienībai Latvijas okupēšanas laikā nebija tik moderna tehnika. Sākoties karam
ar Vāciju, padomju okupanti mūsu zemūdenes uzspridzināja, jo krievi gluži vienkārši
nejēdza tās izmantot. Mūsu gaisa spēkiem bija pasūtīti aŗī 30 modernie britu
iznīcinātāji "Hawker Hurricane",
par tām jau bija samaksāts, bet Lielbritānija Latvijai tos nepiegādāja, jo bija
iesaistījusies karā ar Vāciju.
Roberts Rubenis smagi pārdzīvoja padomju
okupāciju un Kārļa Ulmaņa liegumu armiju aizstāvēt savu zemi un tautu. Viņš
arī, atšķirībā no daudziem citiem latviešiem, jau 1941. gada vasarā saprata, ka
vācu armijas ienākšana vien nomainījusi vienu okupācijas varu ar otru. Iesaukts
leģionā un pieredzējis asiņainās 1944. gada kaujas pie Veļikajas un cīņas par
Jelgavu, Rubenis iestājās ģenerāļa Kureļa Aizsargu pulkā un saņēma uzdevumu
izveidot rotu. Dažu nedēļu laikā Kurzemē Rubeņa rota izauga par bataljonu.
Latvijas Nacionālā padome Aizsargu pulku uzskatīja
par atjaunojamās Latvijas armijas pirmsākumu. Kurelieši gatavojušies karot pret
Sarkano armiju, bet hitleriešu režīms atteicās atzīt latviešu tiesības uz savu
valsti un 1944. gada novembrī Kureļa aizsargu pulku atbruņoja. Dramatiskajās
novembra dienās parādījās jaunā leitnanta stratēģiskā tālredzība: nesekmīgi
centies iedrošināt ģenerāli Kureli uz izšķirīgāku stāju pat vāciešiem, Roberts
Rubenis savu bataljonu bija izvietojis attālu no Kureļa štāba un īstenoja suverēnu
taktiku. Atšķirībā no citām kureliešu vienībām viņš savās rotās uzturēja stingru
disciplīnu un veica intensīvu militāro apmācību. Bataljona izvietojums bija
droši nosargāts, un esesiešu vienība, ko ģenerālis Jekelns sūtīja rubeniešu
atbruņošanai, tika ar kaunu padzīta. Pašapzinīgā vārdu duelī ar vācu ģenerāli leitnants
Rubenis noraidīja Jekelna ultimātu, veica slepenu vairāku diennakšu pārgājienu gar
Usmas ezeru un jaunajā dislokācijas vietā 1944. gada 18. novembra kaujā uzvarēja
vācu pārspēku. Roberts Rubenis šajā kaujā tika nāvīgi ievainots, bet viņa
izveidotais bataljons, Rubeņa norīkotā jaunā komandiera Druviņa vadīts, vēl
vairākas nedēļas varonīgi pretojās vācu soda ekspedīcijām.
Roberta Rubeņa dzīvi un leģendāro
kauju esmu aprakstījis romānā "Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts" (Zvaigzne ABC, 2016), atgriežot
latviešu literatūrā nacionālā varoņa tēlu.
x
Diemžēl tuvie dzimšanas dati nav
vienīgā Roberta Rubeņa līdzība ar Kārli Ulmani. Arī mūsu nacionālā varoņa apbedījums
nav atrasts, taču, atšķirībā no Kārļa Ulmaņa pīšļiem, tas būtu vieglāk
izdarāms, jo mūsu nācijas varonis guļ Latvijas zemē.
Diemžēl līdzīgi ar Kārli Ulmani ir
arī mūsu leitnanta Rubeņa atšķirīgie vērtējumi. Esmu ne reizi vien lasījis gļēvus
interneta komentārus, ka Rubeņa cīņa bija bezjēdzīga. Uz ko gan viņš esot cerējis,
vācu pārspēks taču bijis tik liels... Ejot tālāk nacionālā mazohisma ceļu, daži
Robertam Rubenim pārmet leģiona dezertieru iesaistīšanu savā bataljonā. Tālāk
šī nacionālā nihilisma "evolūcija" ved pie vēl apkaunojošākiem prātuļojumiem:
leitnants Rubenis ar savu pretošanos esot "saniknojis vāciešus, kas dusmās
nošāvuši vairākus arestētos kureliešu virsniekus"...
Kās šādos spriedelējumos vairāk:
nacionālas pašapziņas trūkuma vai veselā saprāta? Laikam jau vienlīdz abu!
Patiesībā leitnanta Rubeņa rīcība
bija dziļi loģiska: viņa bataljons divu fašistisko lielvaru sadursmē reāli varēja
kļūt par atjaunotās Latvijas armijas sākumu. Ar šādu apziņu rubenieši gāja
asiņainajā kaujā, pārliecināti, ka pasaules kara tālākā gaita novedīs pie Rietumu
sabiedroto konfrontācijas ar Padomju Savienību, un tad sava valdība (1943. gadā izveidotā Latvijas Centrālā
padome) un sava militārā vienība būtu spēcīgs arguments Latvijas suverenitātes
atjaunošanai.
Tagad, zinot par Rietumu lielvalstu
pakļaušanos Staļina prasībām Jaltas konferencē, ciniķiem viegli pavīpsnāt par
latviešu varoņu šķietamo naivumu. Bet
varoņu apņirdzēji nepapūlas padomāt, cik tuvu 1944. gadā bija kardināls
notikumu pavērsiens. Savā romānā esmu aprakstījis arī liktenīgu epizodi
leģendāro Jelgavas kauju priekšvakarā 1944. gada 20. jūlijā, kad Vācijā notika
atentāta mēģinājums pret Hitleru. Akcija, ko, redzot hitleriskās impērijas
nolemtību, bija noorganizējuši augstākie vācu virsnieki. Ja realitātes apjēgu zaudējušo
fīreru kārtējo reizi nebūtu pasargājuši dēmoniski pekles spēki, varu Vācijā būtu
pārņēmuši reālistiski noskaņotie ģenerāļi. Viņi, neapšaubāmi, kapitulētu Rietumu
sabiedrotajiem, lai kopīgiem spēkiem nosargātu Vāciju un visu Rietumu pasauli
no Sarkanās armijas iebrukuma. Bet ASV un Lielbritānija, visticamāk, ultimatīvi
pieprasītu, lai PSRS ar savu milzīgo armiju paliek robežās, kādas bija līdz
1919. gada 1. septembrim.
Apkopojot joprojām skopās, brīžiem pretrunīgās
liecības par leitnanta Rubeņa bataljona leģendāro kauju, esmu savā romānā esmu
restaurējis ļoti būtisku epizodi: kaujas priekšvakarā pie Roberta Rubeņa
ierodas Maskavai kalpojošās partizānu vienības "Sarkanā bulta"
parlamentārieši ar priekšlikumu kopīgi cīnīties pret vācu soda ekspedīciju. Patriotiskais
leitnants viņu priekšlikumu noraida. Kad daži viņa cīnītāji apšauba komandiera
lēmumu, Rubenis atbild tieši: "Vai tiešām mēs, latvieši, pieņemsim tik nožēlojamu
likteni - allaž līst kādam iekarotājam pakaļā? ... Bet kas iestāsies par brīvu Latviju?
Lai kāds būtu mūsu liktenis, padomāsim, kādu mantojumu atstāsim saviem
bērniem."
Atceroties leitnanta Rubeņa
varoņepopeju šķietami bezcerīgā situācijā, jāatgriežas pie "Nacionālo dārgumu"
3. septembra diskusijas par Kārli Ulmani un viņa 1940. gada lēmumu armijai
nepretoties padomju okupācijai.
Profesors Stranga, iestājoties par
šāda lēmuma pareizību, minēja PSRS slepenos dokumentus, kas paredzēja
pretošanās gadījumā deportēt 60 tūkstošus cilvēku. Patiešām baiss skaitlis! Taču
tas saskan ar šausmīgās realitātes apjomiem: 1941. un 1949. gada deportācijās
uz Sibīriju tika izsūtīti gandrīz tik pat daudz cilvēku.
Iedziļinoties vēsturiskajā
alternatīvā, redzams, ka pretošanās padomju okupācijai varēja novērst 1949.
gada deportācijas: izpaliekot 1940. gada farsam ar blēdīgo "Tautas saeimas
ievēlēšanu" un Latvijas "brīvprātīgo iestāšanos" Padomju Savienībā,
Rietumu lielvalstīm Teherēnas, Jaltas un Potsdamas konferencēs būtu reāla
iespēja iestāties par Baltijas valstu likumīgajām tiesībām. Bet latviešu
upuriem, bez pretošanās atdodot savu valsti, jāpieskaita gan tūkstotis
represēto virsnieku, gan latviešu teritoriālā korpusa karavīri, kurus padomju
okupanti, sākoties vācu uzbrukumam, demobilizēja un ceļā uz mājām apšāva no
čekistu slēpņos uzstādītiem ložmetējiem. Bet pats traģiskākais latviešu asins upuris
ir 85 tūkstoši abu okupantu armijās kritušie - 35 tūkstoši Sarkanajā armijā un 50 tūkstoši vērmahtā.
Traģiskas sakritības dēļ tik pat liels bija somu kritušo skaits, karojot savā armijā un nosargājot savu valsti. Bet Somijā tolaik bija 2,5
reizes vairāk iedzīvotāju, tātad mūsu upuri divarpus reizes smagāki...
Kritušos karavīrus neuzcelsim. Bet mūsu
spēkos ir atdot viņiem godu, mācoties no skarbās vēstures elementāru patiesību:
Savu tautu jāsargā, par savu valsti
jācīnās jebkuros apstākļos.
Doma par savas zemes atdošanu bez pretošanās
ir amorāla.
Jo vai gan amorāli nebūtu nesargāt
savu māju, savu sievu un savu bērnu?
Vēl viens kauna traips mūsu
vēsturiskās atmiņas pārrāvumā ir Otrā pasaules kara cīnītāju dalīšana pareizajos un nepareizajos. Vācu okupācijas laikā nepareizie bija sarkanarmieši, padomju okupanti par nepareizajiem un fašistiem saukāja leģionārus...
Mēs brīvā Latvijā godinām leģionārus, kuri cīnījās, lai pasargātu Latviju no
jaunām sarkanajām briesmām. Bet vai ir godīgi nozākāt latviešus, kas Ulmaņlaika
skolās bija audzināti naidā pret Melnā bruņinieka
pēctečiem un arī ticēja, ka Sarkanās armijas rindās cīnās par Latviju? Un
kā vērtēt tos latviešus, kas bijuši mobilizēti abās armijās? (Arī tādi bija, man iznācis iepazīt vairākus
latviešus ar šādu likteni).
Savu romānu "Leitnants Rubenis. Bruņinieks
Roberts" esmu noslēdzis ar episku ainu, kad debesu vārtu priekšā uz Mūžīgo Tiesu gaida abās okupantu
armijās kritušie latvieši, klusi spriežot, kurus ielaidīs. Kritušo latviešu ir tik
daudz, ka izveidojies sastrēgums. Bet tad vārti veras, un pār kritušo tūkstošiem
pāršalc ziņa: "Laiž iekšā visus! Visus"!"
Sava romāna prezentācijā 2016. gada 14. decembrī Kara muzejā
biju uzaicinājis divus Otrā pasaules kara veterānus, kas karojuši pretējās
frontes pusēs. Viņiem abiem bija pareizais pretinieks, bet abiem nepareizais
karogs. Tagad es abiem pasniedzu pareizo, sarkanbaltsarkano karogu. Šī epizode
saglabāta tīmeklī (skat.
http://www.janisudris-pasaulestulkosana.com/2017/01/rakstnieks-janis-udris-vieno-bijusos.html
Kārļa Ulmaņa jubileja pagājusi ar
dažu politisko partiju organizētu pasākumu virkni. Leitnanta Rubeņa jubileja
droši vien būs klusāka, tomēr bez atceres mūsu nacionālais varonis nepaliks:
13. novembrī, Patriotu nedēļā
Akadēmiskajā bibliotēkā (Rūpniecības ielā 10) plkst. 17.00 notiks
Leitnanta Rubeņa atcerei veltīts uzvedums,
kurā aicināti patrioti ar tīrām rokām un tīru sirdi. Jo manas grāmatas otrs nosaukums ir
"Romāns par nācijas sirdsapziņu".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru