Rakstnieka un
vēsturnieku diskusija
par Kārli Ulmani
- svētdien, 3.
septembrī plkst. 16.15
LTV 1 programmā
"Nacionālie dārgumi"
4. septembrī aprit 140 gadi, kopš dzimis
Kārlis Ulmanis. Personība, kam grūti atrast līdzinieku cildinājumu un nopēlumu
kategoriskuma ziņā un arī noklusējumu un apmelojumu ziņā.
Septiņos gados kopš mana vēsturiskā
romāna "Ulmanis. Lielā Kārļa testaments" (Zvaigzne ABC, 2010) iznākšanas
esmu ticies ar saviem lasītājiem dažādos Latvijas novados, aizvien no jauna
pārliecinoties par mūsu tautas alkām pēc patiesības. Bet vienlaikus mani
pārsteidzis plašais cinisma arsenāls, ko publiskajā telpā sēj daļa politiķu,
žurnālistu, vēsturnieku un citi populisti, manipulējot ar K.Ulmaņa dzīves un
Latvijas vēstures faktiem savās šaurajās interesēs. Šīs triviālās
rosības tiek īstenotas divās polārās galējībās - kanonizējot Kārli
Ulmani vai rīkojot marginālus autodafē. No cilvēkiem, kas nav
lasījuši manu romānu, nācies ne reizi vien dzirdēt jautājumu, vai esmu
"par" vai "pret" Kārli Ulmani, un atbilde, ka esmu par
Latviju un vēsturisku patiesību tiek uzņemta ar izbrīnu, pat neizpratni.
Mūsu steidzīgajā, paviršības apzīmogotajā
laikā no vēstures tālam cilvēkam neatliek laika iedziļināties K.Ulmaņa
sarežģītās, brīžiem pretrunīgās dzīves kolīzijās, falsifikatoru demagoģija rod
pateicīgu augsti nācijas šķelšanai un pašapziņas gandēšanai. Gan kultivējot
apziņu, ka bez mesijas mūsu valstī nekas nemainīsies, gan sējot
bezcerību, ka mūsu valsts vadība mūžam bijusi neģēļu un pelēcību rokās.
Izpaliek pats būtiskākais vektors, ko
pelnījusi Kārļa Ulmaņa kolorītā personība: godprātīgs izvērtējums, vispirms jau
godinot K.Ulmaņa nopelnus mūsu valsts nodibināšanā un Latvijas neatkarības
nosargāšanā šķietami bezcerīgajā 1919. gada situācijā un mūsu valsts ekonomikas
attīstībā. Vienlaikus atceroties viņa dramatiskās kļūdas, par kādām vēsturiskā
perspektīvā objektīvi izvērtās 1934. gada 15. maija apvērsums un Latvijas
kapitulantiskā pozīcija 1939/40. gadā. Šo kļūdu principiāls izvērtējums un
mācīšanās no tām ir aktuāls Latvijas šodienas un rītdienas vārdā. Lai Kārļa
Ulmaņa pretrunīgā dzīve nevis šķeltu, bet vienotu nāciju šajā Latvijai visai
bīstamajā laikā.
Esmu Ulmaņa 1940. gada lēmumu psiholoģisko
motivāciju analizējis savā apjomīgākajā romānā, un, protams, nav iespējams šajā
komentārā atkārtot ne simto daļu manu argumentu. Prieks, ka mana romāna ceļš
pie lasītājiem bijis sekmīgs - grāmata piedzīvojusi atkārtotu izdevumu, lasītāji
"Lielā Kārļa testamentu" ierindojuši Latvijas "TOP 100"
grāmatu sarakstā. Taču, apzinoties, ka skolēni diez vai atradīs laiku biezam
romānam, uzrakstīju krāsaino "Meldras un Matīsa ceļojumu vēsturē" jeb
"Latvijas dzīvo vēsturi tīņiem" (Zvaigzne ABC, 2013), kurā
K.Ulmaņa 1940. gada motivācija sniegta ļoti koncentrētā veidā. Grāmata
izpelnījusies mazo latviešu interesi, Ventspils novadā pat notika tai skolēnu
konkurss.
Saprotu, ka ap K.Ulmaņa vārdu
uzkurinātajās kaislībās rakstniekam jārēķinās arī ar kritiku, un ir pat žēl, ka
tādu no godprātīgajiem lasītājiem esmu saņēmis maz. Taču biju pārsteigts par
dažu vēsturnieku primitīviem apmelojumiem, ciniski pierakstot manām grāmatām
domas, kuru tur nav.
Biju spiests rakstīt šo melu atmaskojumus,
ko varat atrast tepat internetā (skat. http://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/28068/;
http://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/27235/).
Lasot absurdus, acīmredzami blēdīgus
apgalvojumus par Latvijas vēsturi, man joprojām jābrīnās: nu kā cilvēkam nav
kauns tik ciniski melot! Kā cilvēks var tik patvaļīgi atbrīvot no morāles
normām un elementāra godīguma prasībām! Bet laikam jau var, un tādu ir daudz -
spriežot pēc publiskajā telpā izplatītajiem absurdiem par Kārli Ulmani.
Vikipēdijā lasāms apgalvojums, ka K.Ulmanis 1942. gada 20. septembrī miris
Krasnovodskas cietuma lazaretē, pie tam vēsturnieki, minot K.Ulmaņa nāves
datumu, kā sarunājuši ignorē elementāru vēstures zinātnes prasību - atsaukties
uz dokumentālo avotu. Bet vienīgais avots ir NKVD Krasnovodskas cietuma
priekšnieka palīga un cietuma ārsta sastādīts akts par K.Ulmaņa nāvi. Izlasāms
šis dokuments ir Latvijas Vēstures institūta 1994. gadā izdotajā dokumentu
krājumā "Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā". To tad arī vajadzētu
minēt, lai tauta pati izlemj, ticēt čekas dokumentam vai izturēties pret to ar
piesardzību. Un dažā labā publikācijā minētā Krasnovodskas cietuma lazarete ir
vien vēsturnieku serviliskā interpretācija. Pēc analoģijas kāds demagogs varētu
uzrakstīt, ka zem Baltajiem krustiem apbedītie latviešu patrioti, kuru
sakropļotos ķermeņus 1941. gada jūlija sākumā izraka Centrālcietumu pagalmā,
arī "miruši Centrālcietuma lazaretē"...
Nemotivētie uzbrukumi Kārļa Ulmaņa
dzīves objektīvam izvērtējumam mani, pašam to negribot, bija nostādījusi tādos
kā psiholoģiskā kara ierakumos iepretim dažu vēsturnieku dīvainajām aktivitātēm.
Prātā iegūla Dauderu muzeja vadītāja vārdi 2010. gadā īsi pirms manas grāmatas
atvēršanas svētkiem: "Nezinu, vai ir pienācis laiks izvērtēt
Ulmani..." Bet man liekas, ka šis laiks bija pienācis jau Atmodas laikā,
kad sākām izlauzties no padomju cenzūras žņaugiem...
Tāds bija psiholoģiskais fons, saņemot
Latvijas Televīzijas uzaicinājumu piedalīties diskusijā ar vēsturniekiem
"Nacionālo dārgumu" cikla raidījumā par Kārli Ulmani. Un tādēļ jo
lielāks bija gandarījums par toleranci un viedokļu plurālisma respektēšanu
raidījuma ieraksta laikā.
Atliek vien apbrīnot Latvijas Nacionālā
vēstures muzeja direktora vietnieces Irinas Zeibārtes dziļo inteliģenci, ar
unikāliem preses izdevumiem un fotogrāfijā apliecinot K.Ulmaņa tautsaimnieka
talantu un vienlaikus parādot viņa politiskās situācijas duālismu. Kā
izskaidrot, kam vien mēnesi pēc 15. maija apvērsuma Kārlis Ulmanis kādā pagastā
jau tiek sagaidīts ar milzīgiem goda vārtiem? Radījuma vadītāja Zigfrīda
Muktupavela jautājums "Vai tādus celt bija īpaši uzdots?" izskanēja
retoriski: protams, ka nebija uzdots. Tādēļ ikvienam, kas pretendē uz Ulmaņa
godprātīgu vērtējumu, jāieskatās savā spoguļattēlā: cik gatavi esam būt brīvi
cilvēki brīvā valstī un uzņemties atbildību par savas zemes likteni? Ja bijām
(un droši vien būtu arī tagad) tik pateicīgi cilvēkam, kurš mūsu vietā uzņēmies
visu atbildību. Jā, spilgtai personībai, kas visu savu dzīvi bez atlikuma velta
Latvijai (vai tāds redzams šodien, kad politika mūsu zemē tik cieši saaugusi ar
biznesu?) Bet nācijas tēva ideja daudziem joprojām šķiet
vilinoša, un dažs labs apjukušais mesijas gaidas traģikomiskā
kārtā saista ar lielu hūti maza vīriņa galvā.
Jaunums "Nacionālo dārgumu"
diskusijā man bija profesora Aivara Strangas kritiskie vārdi par Kārļa Ulmaņa
saimniecisko politiku. Biju pārliecināts, ka šis Ulmaņlaiku aspekts
nu gan vērtējams pozitīvi. Bet izrādās, valstī pastāvējusi liela sociālā
nevienlīdzība, laukos trūcis saimnieku, bet Rīgā audzis ierēdņu skaits. Gluži
kā mūsdienu Latvijā...
Minēju kā pretargumentu augstos Latvijas
rūpniecības sasniegumus Ulmaņa laikā: leģendāro MINOX, Kārļa Irbītes
konstruētās lidmašīnas, "Vairoga" automašīnas, izcilos VEF
radioarātus... Vēsturnieki ar interesi klausījās, un es izjutu patiesu interesi
par otra viedokli, kas pietrūkusi tik daudzās diskusijās par Kārli Ulmani.
No šejienes nākamais solis - tolerance arī
pret oponenta atšķirīgo viedokli. Tas par mūsu diskusijas sāpīgāko punktu -
Ulmaņa pakļaušanos PSRS ultimātam un formālā līdzdalību Latvijas okupēšanā,
liekot Valsts prezidcenta parakstu zem aizvien jauniem Maskavas emisāru
diktētiem Kirhenšteina marionešu valdības rīkojumiem.
Zinot okupācijas baisās sekas, mana
pārliecība saka, ka Valsts un Ministru prezidentam K. Ulmanim vajadzēja
izsludināt mobilizāciju un dot armijai pavēli cīnīties. Paužot šo pārliecību,
esmu atkal un atkal pārliecinājies par lielas tautas daļas noraidošu attieksmi.
Par sakāvnieciskumu pozīciju, kas bieži vien tiek izteikta agresīvā toņkārtā.
Kāds Vācijas psihiatriskās klīnikas pacients mani internetā pat nosaucis par
vēstures viltotāju - jo man, lūk, ir savs, no viņa saprašanas atšķirīgs
viedoklis. Bet nervozitāte, vien izdzirdot kritiku Latvijas vēstures traģiskāko
izšķiršanos acīmredzot liecina par nedrošību. Cilvēki zemapziņā jūt, ka nebija
labi, atceras mūsu tautas milzīgos upurus pēc Latvijas okupācijas. Bet kas
liedz izslieties, iztaisnot muguru un pateikt: "Jā, toreiz par Latviju
bija jācīnās! Un jācīnās tagad, gan kritisku pārbaudījumu stundā, ja tāda, nedod Dievs, pienāks, gan ikdienas situācijās." Te vietā atkārtot mūsu NBS komandiera, ģenerālleitnanta
Leonīda Kalniņa vārdus: "Ja mēs toreiz būtu karojuši, tad tagad mēs būtu
savādāki!"
Acīmredzot pašapzinīga, brīva cilvēka
izvēli liedz nācijas apziņā gadu desmitiem sētais lūzeru sindroms,
par ko rakstīju iepriekšējā komentārā. Okupācijas pusgadsimta nožēlojamais
mantojums, kas laikam gan skāris ikvienu no mums. Vien izšķiršanās izvēle mums
ir dažāda - atbrīvoties no lūzeru kompleksiem vai sadzīvot ar
tiem milzīgajā čīkstuļu pūlī. Izvēle, kas katra paša rokās.
Profesors Stranga manam viedoklim par
pretošanos nepiekrita, minot represijas, kas pretošanās gadījumā tiktu vērstas
pret latviešu tautu. Tā arī korekti palikām atšķirīgās pozīcijās - tāpēc jau tā
ir diskusija. Centieni pārliecināt otru par sava viedokļa pārākumu prasītu
atsevišķu raidījumu, un tam vajadzētu būt ilgākam par "Nacionālajiem
dārgumiem". Jo vēstures dokumentos, atklātos un vēl atklājamos un tautas
atmiņā ir bezgala daudz faktu par milzīgajiem mūsu tautas upuriem, ko izraisīja
tieši Latvijas kapitulantiskā pozīcija. Un vai nav zīmīgi, ka viedokli par
nepieciešamību, pat pienākumu pretoties padomju agresijai pārstāv tieši
militārie speciālisti! Detalizēti šo viedokli argumentē ģenerālis Kārlis
Krēsliņš, bijušais NBS štāba priekšnieks un Aizsardzības akadēmijas rektors
savā jaunajā grāmatā "No lauku puikas līdz ģenerālim".
Pēc raidījuma ieraksta man radās
būtiska piezīme par vēsturnieka (šajā gadījumā profesora
Strangas) un rakstnieka atšķirīgo motivāciju, savu viedokli paužot un
aizstāvot. Vēsturnieki, acīmredzot vadās tikai no faktiem attiecīgajā vēstures
periodā, un zinātniski pamatota ir viņu definētā formula "Nedrīkst teikt,
kā būtu, ja būtu. Jo ir tikai tas, kas bijis, un to izmainīt nav
iespējams."
Jā, tādu pieeju nosaka zinātnes objektīvie
nosacījumi. Būtu taču absurds, ja Alberts Einšteins būtu sācis filozofēt, vai
viņa atklātā relativitātes teorija ir izdevīga cilvēces turpmākajai attīstībai.
Tāpat vēstures zinātnē: būtiska ir konstatācija, ka tad un tad notika tas un
tas. Tik tālu ir zinātne. Tālākie spriedumi, vai tas bija labi vai slikti, un
kā būtu bijis, ja notiktu savādāk, jau ir propaganda, publicistika,
aģitācija... Vai, kā manā gadījumā, daiļliteratūra ar savām rakstnieka tiesībām
un likumsakarībām.
Acīmredzot šis zinātnes nosacījums arī
atšķir rakstnieka un (godprātīga) vēsturnieka metodi jeb
problēmas izvērtēšanas rakursu. Jo es 1940. gada sakāvnieciskajā pozīcijā redzu
mūsu šodienas problēmu sakni.
Acīmredzot Latvijas sabiedriskā
televīzija, iesaistot diskusijā dažādu viedokļu pārstāvjus, devusi būtisku
pienesumu nācijas saliedēšanai mūsu vēstures apzināšanā un šodienas problēmu
izprašanā. Domāju, ka tieši šāda analītiska toņkārta ir visatbilstošākais
cieņas apliecinājums Latvijas valsts nodibināšanas celmlauzim Kārlim Ulmanim.
Spilgtai personībai, kas visu savu dzīvi bez atlikuma, ar dižiem darbiem un
liktenīgām kļūdām veltīja Latvijai. Samaksājot par kļūdām pašu augstāko - savas
dzīvības cenu.
Lasītāji man ne reizi vien vaicājusi, kas
ir mana romāna nosaukumā minētais Kārļa Ulmaņa mantojums. Patiesībā taču viņš
nebija krājis ne naudu, ne mantu - visa Ulmaņa dzīve bija veltīta Latvijai.
Pēdējā kratīšanās protokolā ceļā uz Krasnovodsku minēta pie K.Ulmaņa
atrastā "mantība" - zobu birstīte un plastmasas glāzīte. Bet viņa
testaments bija uzraksts uz cietuma kameras sienas, ar ko arī beidzas mans
romāns: "Mīliet Latviju!""
Esmu pārliecināts, ka tieši no šiem
vārdiem atkarīga mūsu valsts nākotne un mūsu nācijas liktenis. Kā tos spēsim
izlasīt, kā saglabāt savu bērnu un bērnubērnu dvēseles atmiņā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru