Pie Jāņa Ūdra biogrāfiskā romāna “Ivande Kaija: Sievietes dzelme” ķēros ar nelielu skepsi. Šī bija pirmā Ūdra grāmata, ko lasīju, lai gan autors sarakstījis veselas astoņas.
Brīdī, kad “Ivandi Kaiju” sāku lasīt, arī manā uzticamajā Goodreads nebija absolūti neviena vērtējuma vai atsauksmes, pie kā pieķerties, lai saprastu – vai grāmata varētu būt man, vai nē.
Vēl jo vairāk – nebiju dzirdējusi par grāmatas galveno personāžu, pašu Ivandi. Veicot nelielu aptauju Instagramā, sapratu, ka neesmu vienīgā. Aptaujā kopā atbildot 58 cilvēkiem, tikai 7 (ieskaitot vienu spam kontu) lika nojaust, ka atpazīst Ivandi.
Mana un arī daudzu citu neziņa par šo it kā ļoti nozīmīgo personu Latvijas vēsturē vēl jo vairāk mudināja iepazīties ar Ivandi, kas, kā runāja apgāda Zvaigzne ABC izdotās grāmatas aizmugurējais vāciņš, bijusi “viena no Latvijas izcilākajām sievietēm”, arī tuvos draugos ar Raini, Aspaziju, Kārli Ulmani un darījusi tik daudz Latvijas brīvības iegūšanas laikā, ka kauns viņu būtu nezināt.
Grāmatas centrā: dedzīga, ambicioza multimāksliniece
Ivande Kaija, īstajā vārdā Antonija Lūkina, bija rakstniece, sieviešu tiesību kustības aktīviste, publiciste, politiķe – pilna spektra aktīva personība, kas jo sevišķi pašaizliedzīgi darbojās, kad Latvija pirmo reizi cīnījās par valstiskā statusa iegūšanu.
Ivande bija precējusies ar slaveno ārstu Fēliksu Lūkinu, bijusi māte trim bērniem, bet tieši nemitīgā sāncensība ar vīru, viņa nievājošā attieksme pret Ivandi un vēlme pašrealizēties vairāk nekā tikai mātes lomā un mājas darbos nepārtraukti mudināja Ivandi tiekties aizvien tālāk profesionālajā jomā.
Ivande paspēja studēt ārzemēs, izdot vairākus romānus, tostarp kritiķu pelto, bet lasītāju atzīto “Iedzimto grēku”, kurā atklāti runāja par seksualitāti un tolaik tik absurdo ideju laulību balstīt abpusējā mīlestībā. Ivande rakstījusi laikrakstiem par plašu tēmu spektru: politiku, vēsturi, Rīgas vēlēšanām, ētiku, anarhismu, sieviešu līdztiesību un laulībām u.c. Strādājusi Ārlietu ministrijā, bijusi redaktore, darbojusies politikā un vēl, un vēl...
Grāmatā daudz izmantoti fragmenti no Ivandes dienasgrāmatas, kā arī sarakstes ar Aspaziju un Raini. Šie fragmenti ļauj lasītājam sekot līdzi Ivandes domām un mēģinājumiem tikt galā ne tikai ar kara stāvokļa raisīto nedrošību, bet arī garīgās pasaules pārdzīvojumiem (un, iespējams, pat garīgās veselības problēmām):
“Mani nervi ir saplosīti, mana dvēsele satriekta, es neesmu normāls cilvēks. Bērni to nevar saprast…”
Ja vēstules, dienasgrāmatas, vēsturiskie notikumi un pagriezieni Ivandes un citu personāžu dzīvēs ir reāli, tad neatbildēts paliek jautājums: cik daudz pats romāna autors improvizējis, aizpildot grāmatas pārējo saturu – ikdienas sarunas ar citiem tēliem, piemēram, Aspaziju, Raini, Ulmani; Ivandes domu lidojumu? Šis jautājums gan palika neatbildēts un varēju vien uzticēties rakstnieka godaprātam pēc iespējas objektīvāk attēlot Ivandes iekšējās un ārējās sarunas.
Ivandes dzīves mērķis: atbrīvot sievieti no sabiedrības dubultmorāles
Pirmkārt, par to, cik aktuāls Ivandes dzīvesstāsts un pieredze ir arī mūsdienās. Neraugoties uz to, ka dzīvojam 21. gadsimtā, vēl aizvien nākas saskarties ar tādiem iesūnojušiem priekšstatiem kā “sievietei pēc iespējas ātrāk jādzemdē, galvenais jāpabaro vīrs, nebūt nav jātiecas strādāt vai veidot savu karjeru”. Ja neticat man, palasiet Uģi Kuģi.
Ivandes Kaijas vēstījums tam ir diametrāli pretējs. Viņa uzskata par savu sūtību sargāt sievietes no sevis iznīcināšanas un ļaušanās morālajai nevienlīdzībai dzimumu starpā:
“No Jums pašām atkarājas, kādu stāvokli Jūs nākotnē ieņemsat mūsu valstī, ko sasniegsat mākslā, zinātnē un visās sabiedriskā darba nozarēs. Tiesība uz darbu un zinību Jums vairs nav jāiekaro: visas augstāko skolu durvis Jums vaļā – ejat uz priekšu, ciktāl Jums katrai spējas un jaudas, lai vairs nepaliktu pakaļ vīriešiem. Pierādat, ka sievietes fizioloģiskais garīgais nespēks ir bijis tikai aizspriedums.”
Otrkārt, mani pārsteidza, cik pašaizliedzīgi Ivande savā laikā uzdrīkstējās būt sieviete ar savu vīziju, sasniegt savas ieceres par spīti kritiķiem un sabiedrības uzspiestajam redzējumam par sievietes lomu. Manuprāt, Ivande savā dzīvē un līdz ar to romānā nemitīgi mēģina saprast:
Kā ar saviem literārajiem darbiem varētu atvērt latviešu acis un parādīt, ka sievietes seksualitāte ir normāla lieta un no tās nav jākaunas?
Kā ar savu pilsonisko aktivitāti var iedvesmot sievietes uzdrīkstēties darīt vairāk, cīnīties pret sabiedrības dubultmorāli un kā parādīt vīriešim, uz ko spējīga sieviete?
Cik līdzīga mūsdienu sievietei ir Ivande pirms 100 gadiem. Piemēram, lai pašrealizētos pēc bērniņa piedzimšanas, Ivande sāka publicēt rakstus laikrakstā – nu, gluži kā māmiņas–blogeres, kas uzsāk pašas savus uzņēmumus.
Turklāt visu laiku Ivande mēģina saprast arī to, kādēļ vīrietim ļauts sasniegt visu un viņš var atļauties visu, tostarp sānsoļus, bez jebkādiem sirdsapziņas vai sabiedrības pārmetumiem, bet sievietei jābūt ētiskuma iemiesojumam.
“Ivande Kaija. Sievietes dzelme” ir arī lielisks avots, lai ceļotu uz Rīgu un Latviju 20. gadsimta sākumā un Pirmā pasaules kara laikā. Lasītājs var sekot līdzi notikumiem Rīgas 700 gadu jubilejā, 1905. gada revolūcijā, kara gaitām un valstiskuma atgūšanai un pat Emīla Dārziņa traģiskajai bojāejai.
Grāmatā izmantoti vēsturiskie ielu nosaukumi, kurus ar lielu interesi meklēju internetā, lai saprastu, par kādām ielām staigājusi un kur dzīvojusi Ivande.
Neraugoties uz to, ka grāmatas sākums likās mazliet palēns un valoda mazliet vecmodīga, pie tā ātri pieradu. Pieņēmu, ka valodas īpatnības (piemēram, jauna sieviete nosaukta par “jaunavu”) veidojušās, lai vairāk uzsvērtu tā laika izteiksmes veidu.
Vēl viena būtiska iezīme, ko pamanīju, – pēc divām izlasītām grāmatām latviešu valodā šī meta vēl lielāku āķi lūpā turpināt lasīt latviešu valodā.
Īsumā: romāns ir izdevies, jo Ivande Kaija, tā galvenā varone, savā mūžā paspējusi izdarīt ārkārtīgi daudz, un viņas darba spars un enerģija iedvesmo lasītāju arī 21. gadsimtā.
