sestdiena, 2016. gada 25. jūnijs

Laika atskaite pēc referenduma



Emociju uzvara pār saprātu
52 procenti emociju pret 48 procentiem saprātīga aprēķina - tā varētu raksturot Lielbritānijas referenduma rezultātu. Protams, mani, kā lielāko daļu latviešu, šī ziņa sarūgtināja. Taču būtu aplami teikt, ka tā nāca negaidīti – angļu sabiedriskās domas pētījumi rādīja visai līdzīgus viedokļu kopumus. Šādā situācijā rezultātu pēdējā brīdī izšķir svārstīgie ar spontānu emociju uzvirmojumu. Un tādu britu karaļvalstī bijis ļoti daudz - angļu informācijas pieprasījumi Googlei tūdaļ pēc referenduma rāda, ka desmitiem tūkstoši Apvienotās Karalistes pavalstnieku tā īsti nemaz neapjēdza, kas tā Eiropas Savienība īsti ir un kā viņiem pēc izstāšanas, klāsies. Arī daba nāca talkā izstāšanās prasītājiem: referendums notika trīs dienas pēc pilnmēness nakts, kad cilvēkiem raksturīgi sastrādāt lietas, par ko vēlāk pašiem jābrīnās Bet, it kā ar to vēl būtu par maz, referenduma dienā pār Londona nobruka lietus gāze, vairojot sajukumu un pesimismu apjukušo prātos.
Liela loma bija arī angļu neapmierinātībai ar pašu valdības politiku, un referenduma rezultāts šķiet jo bsurdāks tāpēc,  ka stihisko procesu izraisīja būtībā viena cilvēka – Lielbritānijas visu laiku       aprobežotākā premjerministra Kamerona  stulbās manipulācijas.

Impēriskās nostalģijas valgos
Zīmīgi, ka aktīvākie balsotāji par izstāšanos bija vecās paaudzes ļaudis, kamēr jaunie ir pārliecināti ES dalības piekritēji Vēl viena liecība,  ka cēlonis meklējams arī  britu ģenētiski iekodētajā vēsturiskajā atmiņā. Kāds angļu draugs man reiz, ironizējot par savu tautiešu impērisko sentimentu, atcerējās: vēl pirms pusotra gadsimta dienās, kad vētras dēļ Lamanšā tika patraukta kuģošana, angļi teica: „Nabaga Eiropa! Kā viņi tagad, no mums atgriezti, dzīvo!” Jo Anglija tolaik bija ”impresija, kurā nekad nenoriet saule”...
Pasaules karos Lielbritānija līdz ar kolonijām zaudēja ekonomisko un politisko varenību, atstājot vien kādreizējās varenības ārējo atribūtiku (Atzīšos, man, kā daudziem, nav īsti skaidrs, kāpēc Kanādā un Austrālijā joprojām formāli augstākās varas pārstāve skaitās Anglijas karaliene).
Acīmredzot caurmēra anglim, kura  senči gadsimtiem ekspluatējuši Ķīnas, Indijas,  Ēģiptes... dabas un cilvēku resursus un kaujā pie Vaterlo sakāvuši  Napoleonu, nebija tīkami akceptēt  kaut kādā tur Briselē tapušus lēmumus. Īpaši laikā, kad vecajam kontinentam virsū mācas bēgļu un jo lielāki vieglas dzīves tīkotāju bari...


Uzvaras rūgtā pēcgarša
 Daudzi tagad prognozē līdzīgus referendumus citās ES, un diemžēl šāda iespēja nav izslēdzams. Netrūkst arī hiperpesimistu, kas paredz Eiropas Savienības sabrukumu, jo ”visas impērijas reiz sabrukušas”. Bet te nu gan jāapstājas un jāsakārto sapiņķerētais prātojumu murskulis. Protams, neviens Eiropas Savienībai nevar dot mūžīgas pastāvēšanas garantiju, tādu nevar dot pat mūsu civilizācijai. Taču būtu aplami mēģināt skriet pa priekšu vilcienam.
Pesimistisko komentāru lavīnā mazāk sastopamas prognozes par pašas Lielbritānijas jauno situāciju. Skaidrs, ka būs finanšu problēmas un ekonomiskas grūtības, to parādīja jau dramatiskais mārciņas kursa kritums tūlīt pēc referenduma rezultātu paziņošanas.
Pirmajā eiforijā par Anglijas referenduma iznākumu jau parādījušies aicinājumi uz līdzīgiem referendumiem citās valstīs. Taču Eiropai būs iespēja arī vērot Lielbritānijas turpmāko ekonomisko attīstību un finanšu situāciju, kas nesolās būt viegla, nemaz jau nerunājot par valsts eventuālo sašķelšanos vairākās suverēnās valstīs, kuru tautas, var droši teikt, vēlēsies arī turpmāk atrasties ES. Zīmīga ir Eiropas Savienības dibinātājvalstu līderu  reakcija, prasot iespējami ātru Lielbritānijas oficiālu paziņojumu par izstāšanos no ES. Pirmais, ko šajā prasībā var saskatīt, ir aizvainojuma diktēts vēlējums ”laimīgu taciņu” Taču racionāla ir iestāšanās par Eiropas Savienības interesēm. Ja jau briti izlēmuši aiziet, tad lai to dara ātri, jo ES arī bez viņiem pietiek steidzami risināmu problēmu. Bet šim principam ir arī dziļāks zemteksts: briti pēc sava neviennozīmīgā lēmuma būtu ieinteresēti cik iespējams ilgi čammāties esošajās iestrādēs, jo straujš izstāšanās process valstij nestu lielākus ekonomiskos, sociālos un politiskos satricinājumus. Bet smagās problēmas būs biedējošs paraugs citiem eironihilistiem.

Britu impērijas gala sākums?
Pārsteidzoša bija britu nācijas reakcija pēc pašu balsojuma Pat izstāšanās aktīvākie propagandētāji pēc pirmā sajūsmas viļņa kļuva domīgi, un viešam jau izskan doma, ka vajadzētu organizēt atkārtotu referendumu, lai tomēr paliktu savienībā. Šāda perspektīva gan liekas maz ticama. Taču referenduma rezultāti liek ar bažām domāt par pašas Lielbritānijas beigu sākumu. Ārkārtīgi neapmierināti ar izstāšanas ideju ir skoti, kas jau bez šī emociju referenduma domāja par izstāšanos no Apvienotās Karalistes. Tagad ļoti reāla ir Skotijas referenduma iespēja. Suverēnā Skotija, visticamāk, lūgtu to uzņemt ES.  Vēl tuvāka izskatās Ziemeļīrijas atdalīšanās, jo šajā Apvienotās Karalistes daļā jau pastāv aktīva kustība par pievienošanos Īrijas Republikai. Ziemeļīrijas aiziešana būtu arī dziļi simbolisks trieciens lielvalstij, kuras pilns nosaukums ir „Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste”.




Mācīties no britu kļūdām
Nākotne rādīs, kāda būs turpmākā Eiropas Savienības un Lielbritānijas attīstība. Taču, lai kāda tā veidotos, referenduma iznākums ir skaļš atgādinājums, ka dzīvojam ļoti nopietnā laikā, kad ja ne vēl tiešām draudīgs, tad vērā ņemams faktors ir Krievijas impērisko ambīciju reanimācija un kaimiņvalsts agresīvā ārpolitika. Skaidrs, ka tieši šī faktora dēļ Latvijai vitāli svarīga ir dalība Eiropas Savienībā, tai  nav alternatīva.  Protams, pat vislielākie eiroskeptiķi vēl nopietni nedomā par ES sabrukumu pārskatāmā nākotnē. Bet Latvijas visnozīmīgākais drošības garants ir NATO dalībvalsts statuss.
Interesanti ieklausīties Alvja Hermaņa un vēl dažu Britu izstāšanās apsveicēju viedoklī, ka šāds referenduma iznākums ir trieciens absurdajām ES federālisma un globalizācijas tendencēm un tuvredzīgajai imigrācijas politikai, pārprastu cilvēktiesību vārdā saglabājot toleranci pret pseidobēgļu, patiesībā vieglas dzīves tīkotāju pūļiem.
Atliek cerēt, ka Lielbritānijas aiziešana atmodinās demences (vecuma plānprātība) pārmākto veco Eiropu, liekot kardināli mainīt ne vien ES attīstības stratēģiju, bet arī pastāvēšanas pamatprincipus un pārskatīt Eiropas kopīgās vērtības. Saglabājot, nostiprinot un attīstot Eiropas Savienību kā patiešām vienlīdzīgu, pašapzinīgu nacionālu valstu kopumu. Pašreizējā situācija Eiropas savienībā rāda, ka satrūdējušajiem iebraucamās vietas principiem pretī jāliek daudz vienotāka un pašapzinīgāka ES jauno dalībvalstu pozīcija. Tādu varētu veidot arī Baltijas valstu ciešāka sadarbība ar Višegradas grupas valstīm.

Atgādinājums mums, latviešiem
Lai kāda būtu turpmākā attīstība, Lielbritānijas referendums ir skaļš atgādinājums, ka dzīvojam ļoti nopietnā pasaulē. Mums  šobrīd ir īpaši svarīgi paveikt visu, kas ir mūsu spēkos,       rēķinoties ar to, ko izmainīt nav mūsu spēkos. Jo, lai kāda būtu Eiropas nākotnes attīstība, jebkurā situācijā viena perspektīva būs pašapzinīgai nācijai veiksmīgā valstī un cita – gaudeniem ciniķiem stagnējošā zemē, kuru pamet tās pamatnācijai piederīgie. Mums, latviešiem, ir ļoti nopietni jāpaskatās savas atgūtas valsts ceturtdaļgadsimta bilancē, kas rāda,       ka neprotam vai negribam mācīties no pašu kļūdām un mokāmies ar ģenētiskajā atmiņā iekodētiem pakļautas tautas sindromu – par to liecina arī apkaunojošais aptauju rezultāts, ka eventuāla kara gadījumā gandrīz puse latviešu pamestu savu valsti (interesanti,       uz kurieni viņi tā muktu, ja, atbilstoši NATO statūtu 5 paragrāfam, Krievijas uzbrukums Latvijai būs ievadījis kontinentālu vai pat globālu konfrontāciju.  Varbūt uz Āfriku,       aizpildot no turienes aizmukušo laimes meklētāju radītu tukšumu...)
 Britu referenduma absurdais rezultāts kliegtin kliedz, ka mūsu politiķiem un politikāņiem beidzot jāsaprot reālā atbildība nācijas priekšā, šodien un vēsturiskā perspektīvā. Kardināli izmainot Latvijas nodokļu politiku un citus instrumentus uzņēmējdarbības, galvenokārt ražošanas sekmēšanai. Jaunu darbavietu radīšanai. Politiķiem un milzīgajam valsts birokrātijas aparātam no darba imitācijas jāpāriet uz reālu, efektīvu savu pienākumu pildīšanu.
Bet arī mums visiem jāpārvar reālas attieksmes imitācija, kad pilsoniska stāja tiek pārmākta ar ķēķa diskusijām un gaušanos par savu valsti,  vēlēšanu dienā sēžot mājā, lai pēc tam atkal turpinātu činkstēšanu,  ka valstī nekādas pārmaiņas nav iespējamas. Mums katram jāpārdomā, ka reāli līdzdarboties valsts likteņa veidošanā. Veidojot jaunus politiskos spēkus, atbildīgi balsojot, prasot atbildību saviem deputātiem...
Jāņu dienā man viena no apsveicējām atrakstīja: ”Izskatās, ka brīnišķīgi brīži iegūst aizvien lielāku nozīmi.” Padomāsim par šo vārdu dziļāko jēgu kontinentālo un globālo apdraudējumu kontekstā, un dzīvosim reālu dzīvi, nevis piesārņosim publisko telpu ar prātuļojumiem, vai drīkstam ārstam pateikties ar puķu pušķi...
Šis nopietnais laiks saka, ka beidzot jāpārvar nacionālais infantilisms un jākļūst savas brīnišķās zemes un savas atgūtās valsts cienīgiem.