Emociju uzvara pār saprātu
52
procenti emociju pret 48 procentiem saprātīga aprēķina - tā varētu raksturot
Lielbritānijas referenduma rezultātu. Protams, mani, kā lielāko daļu latviešu, šī
ziņa sarūgtināja. Taču būtu aplami teikt, ka tā nāca negaidīti – angļu sabiedriskās
domas pētījumi rādīja visai līdzīgus viedokļu kopumus. Šādā situācijā rezultātu
pēdējā brīdī izšķir svārstīgie ar spontānu emociju uzvirmojumu. Un tādu britu
karaļvalstī bijis ļoti daudz - angļu informācijas pieprasījumi Googlei tūdaļ pēc referenduma rāda, ka
desmitiem tūkstoši Apvienotās Karalistes pavalstnieku tā īsti nemaz neapjēdza, kas tā Eiropas Savienība īsti
ir un kā viņiem pēc izstāšanas, klāsies. Arī daba nāca talkā izstāšanās prasītājiem:
referendums notika trīs dienas pēc pilnmēness nakts, kad cilvēkiem raksturīgi
sastrādāt lietas, par ko vēlāk pašiem jābrīnās Bet, it kā ar to vēl būtu par
maz, referenduma dienā pār Londona nobruka lietus gāze, vairojot sajukumu un
pesimismu apjukušo prātos.
Liela
loma bija arī angļu neapmierinātībai ar pašu valdības politiku, un referenduma rezultāts
šķiet jo bsurdāks tāpēc, ka stihisko
procesu izraisīja būtībā viena cilvēka – Lielbritānijas visu laiku aprobežotākā premjerministra Kamerona stulbās manipulācijas.
Impēriskās nostalģijas valgos
Zīmīgi,
ka aktīvākie balsotāji par izstāšanos bija vecās paaudzes ļaudis, kamēr jaunie
ir pārliecināti ES dalības piekritēji Vēl viena liecība, ka cēlonis meklējams arī britu ģenētiski iekodētajā vēsturiskajā atmiņā.
Kāds angļu draugs man reiz, ironizējot par savu tautiešu impērisko sentimentu, atcerējās:
vēl pirms pusotra gadsimta dienās, kad vētras dēļ Lamanšā tika patraukta kuģošana,
angļi teica: „Nabaga Eiropa! Kā viņi tagad, no mums atgriezti, dzīvo!” Jo Anglija
tolaik bija ”impresija, kurā nekad nenoriet saule”...
Pasaules
karos Lielbritānija līdz ar kolonijām zaudēja ekonomisko un politisko varenību,
atstājot vien kādreizējās varenības ārējo atribūtiku (Atzīšos, man, kā daudziem, nav
īsti skaidrs, kāpēc Kanādā un Austrālijā joprojām formāli augstākās varas pārstāve
skaitās Anglijas karaliene).
Acīmredzot caurmēra anglim,
kura senči gadsimtiem ekspluatējuši Ķīnas,
Indijas, Ēģiptes... dabas un cilvēku resursus
un kaujā pie Vaterlo sakāvuši Napoleonu,
nebija tīkami akceptēt kaut kādā tur Briselē tapušus lēmumus. Īpaši
laikā, kad vecajam kontinentam virsū mācas bēgļu un jo lielāki vieglas dzīves tīkotāju
bari...
Uzvaras rūgtā pēcgarša
Daudzi tagad prognozē līdzīgus referendumus
citās ES, un diemžēl šāda iespēja nav izslēdzams. Netrūkst arī hiperpesimistu, kas
paredz Eiropas Savienības sabrukumu, jo ”visas impērijas reiz sabrukušas”. Bet te
nu gan jāapstājas un jāsakārto sapiņķerētais prātojumu murskulis. Protams, neviens
Eiropas Savienībai nevar dot mūžīgas pastāvēšanas garantiju, tādu nevar dot pat
mūsu civilizācijai. Taču būtu aplami mēģināt skriet pa priekšu vilcienam.
Pesimistisko
komentāru lavīnā mazāk sastopamas prognozes par pašas Lielbritānijas jauno
situāciju. Skaidrs, ka būs finanšu problēmas un ekonomiskas grūtības, to
parādīja jau dramatiskais mārciņas kursa kritums tūlīt pēc referenduma
rezultātu paziņošanas.
Pirmajā
eiforijā par Anglijas referenduma iznākumu jau parādījušies aicinājumi uz līdzīgiem
referendumiem citās valstīs. Taču Eiropai būs iespēja arī vērot Lielbritānijas
turpmāko ekonomisko attīstību un finanšu situāciju, kas nesolās būt viegla, nemaz
jau nerunājot par valsts eventuālo sašķelšanos vairākās suverēnās valstīs, kuru
tautas, var droši teikt, vēlēsies arī turpmāk atrasties ES. Zīmīga ir Eiropas
Savienības dibinātājvalstu līderu reakcija, prasot iespējami ātru Lielbritānijas
oficiālu paziņojumu par izstāšanos no ES. Pirmais, ko šajā prasībā var saskatīt,
ir aizvainojuma diktēts vēlējums ”laimīgu taciņu” Taču racionāla ir iestāšanās
par Eiropas Savienības interesēm. Ja jau briti izlēmuši aiziet, tad lai to dara
ātri, jo ES arī bez viņiem pietiek steidzami risināmu problēmu. Bet šim
principam ir arī dziļāks zemteksts: briti pēc sava neviennozīmīgā lēmuma būtu
ieinteresēti cik iespējams ilgi čammāties
esošajās iestrādēs, jo straujš izstāšanās process valstij nestu lielākus
ekonomiskos, sociālos un politiskos satricinājumus. Bet smagās problēmas būs
biedējošs paraugs citiem eironihilistiem.
Britu impērijas gala sākums?
Pārsteidzoša
bija britu nācijas reakcija pēc pašu balsojuma Pat izstāšanās aktīvākie propagandētāji
pēc pirmā sajūsmas viļņa kļuva domīgi, un viešam jau izskan doma, ka vajadzētu organizēt
atkārtotu referendumu, lai tomēr paliktu savienībā. Šāda perspektīva gan liekas
maz ticama. Taču referenduma rezultāti liek ar bažām domāt par pašas Lielbritānijas
beigu sākumu. Ārkārtīgi neapmierināti ar izstāšanas ideju ir skoti, kas jau bez
šī emociju referenduma domāja par izstāšanos no Apvienotās Karalistes. Tagad ļoti
reāla ir Skotijas referenduma iespēja. Suverēnā Skotija, visticamāk, lūgtu to
uzņemt ES. Vēl tuvāka izskatās Ziemeļīrijas
atdalīšanās, jo šajā Apvienotās Karalistes daļā jau pastāv aktīva kustība par
pievienošanos Īrijas Republikai. Ziemeļīrijas aiziešana būtu arī dziļi
simbolisks trieciens lielvalstij, kuras pilns nosaukums ir „Lielbritānijas un
Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste”.
Mācīties no britu kļūdām
Nākotne
rādīs, kāda būs turpmākā Eiropas Savienības un Lielbritānijas attīstība. Taču,
lai kāda tā veidotos, referenduma iznākums ir skaļš atgādinājums, ka dzīvojam ļoti
nopietnā laikā, kad ja ne vēl tiešām draudīgs, tad vērā ņemams faktors ir Krievijas
impērisko ambīciju reanimācija un kaimiņvalsts agresīvā ārpolitika. Skaidrs, ka
tieši šī faktora dēļ Latvijai vitāli svarīga ir dalība Eiropas Savienībā, tai nav alternatīva. Protams, pat vislielākie eiroskeptiķi vēl nopietni
nedomā par ES sabrukumu pārskatāmā nākotnē. Bet Latvijas visnozīmīgākais
drošības garants ir NATO dalībvalsts statuss.
Interesanti
ieklausīties Alvja Hermaņa un vēl dažu Britu izstāšanās apsveicēju viedoklī, ka
šāds referenduma iznākums ir trieciens absurdajām ES federālisma un globalizācijas
tendencēm un tuvredzīgajai imigrācijas politikai, pārprastu cilvēktiesību vārdā
saglabājot toleranci pret pseidobēgļu, patiesībā vieglas dzīves tīkotāju pūļiem.
Atliek
cerēt, ka Lielbritānijas aiziešana atmodinās demences (vecuma plānprātība) pārmākto veco Eiropu, liekot kardināli mainīt
ne vien ES attīstības stratēģiju, bet arī pastāvēšanas pamatprincipus un
pārskatīt Eiropas kopīgās vērtības. Saglabājot, nostiprinot un attīstot Eiropas
Savienību kā patiešām vienlīdzīgu, pašapzinīgu nacionālu valstu kopumu. Pašreizējā
situācija Eiropas savienībā rāda, ka satrūdējušajiem iebraucamās vietas
principiem pretī jāliek daudz vienotāka un pašapzinīgāka ES jauno dalībvalstu
pozīcija. Tādu varētu veidot arī Baltijas valstu ciešāka sadarbība ar Višegradas grupas valstīm.
Atgādinājums mums, latviešiem
Lai
kāda būtu turpmākā attīstība, Lielbritānijas referendums ir skaļš atgādinājums,
ka dzīvojam ļoti nopietnā pasaulē. Mums šobrīd
ir īpaši svarīgi paveikt visu, kas ir mūsu spēkos, rēķinoties ar to, ko izmainīt nav mūsu
spēkos. Jo, lai kāda būtu Eiropas nākotnes attīstība, jebkurā situācijā viena
perspektīva būs pašapzinīgai nācijai veiksmīgā valstī un cita – gaudeniem ciniķiem
stagnējošā zemē, kuru pamet tās pamatnācijai piederīgie. Mums, latviešiem, ir
ļoti nopietni jāpaskatās savas atgūtas valsts ceturtdaļgadsimta bilancē, kas
rāda, ka neprotam vai negribam
mācīties no pašu kļūdām un mokāmies ar ģenētiskajā atmiņā iekodētiem pakļautas
tautas sindromu – par to liecina arī apkaunojošais aptauju rezultāts, ka
eventuāla kara gadījumā gandrīz puse latviešu pamestu savu valsti (interesanti, uz kurieni viņi tā muktu, ja, atbilstoši
NATO statūtu 5 paragrāfam, Krievijas uzbrukums Latvijai būs ievadījis
kontinentālu vai pat globālu konfrontāciju. Varbūt uz Āfriku, aizpildot no turienes aizmukušo laimes
meklētāju radītu tukšumu...)
Britu referenduma absurdais rezultāts kliegtin
kliedz, ka mūsu politiķiem un politikāņiem beidzot jāsaprot reālā atbildība
nācijas priekšā, šodien un vēsturiskā perspektīvā. Kardināli izmainot Latvijas
nodokļu politiku un citus instrumentus uzņēmējdarbības, galvenokārt ražošanas
sekmēšanai. Jaunu darbavietu radīšanai. Politiķiem un milzīgajam valsts
birokrātijas aparātam no darba imitācijas jāpāriet uz reālu, efektīvu savu
pienākumu pildīšanu.
Bet
arī mums visiem jāpārvar reālas attieksmes imitācija, kad pilsoniska stāja tiek
pārmākta ar ķēķa diskusijām un gaušanos
par savu valsti, vēlēšanu dienā sēžot mājā,
lai pēc tam atkal turpinātu činkstēšanu, ka valstī nekādas pārmaiņas nav iespējamas. Mums
katram jāpārdomā, ka reāli līdzdarboties valsts likteņa veidošanā. Veidojot jaunus
politiskos spēkus, atbildīgi balsojot, prasot atbildību saviem deputātiem...
Jāņu
dienā man viena no apsveicējām atrakstīja: ”Izskatās, ka brīnišķīgi brīži iegūst
aizvien lielāku nozīmi.” Padomāsim par šo vārdu dziļāko jēgu kontinentālo un
globālo apdraudējumu kontekstā, un dzīvosim reālu dzīvi, nevis piesārņosim
publisko telpu ar prātuļojumiem, vai drīkstam ārstam pateikties ar puķu pušķi...
Šis
nopietnais laiks saka, ka beidzot jāpārvar nacionālais infantilisms un jākļūst
savas brīnišķās zemes un savas atgūtās valsts cienīgiem.
