ceturtdiena, 2015. gada 16. aprīlis

Rakstnieks Jānis Ūdris Pļaviņu Tautskolā. MĪLOT LATVIJU



18.marta pēcpusdienā (2011) Pļaviņu kultūras namā notika Tautskolas svētku sarīkojums. Piecpadsmit gadu jubilejas nodarbībā viesojās rakstnieks Jānis Ūdris, grāmatas „Ulmanis: Lielā Kārļa testaments” autors.
Pļaviņu Tautskola dibināta 1996.gada 8.martā, iedvesmojoties no latviešu rakstnieces, tulkotājas un filozofes Zentas Mauriņas idejām.  1999.gada februārī tā tika reģistrēta kā nevalstiska organizācija, kuras mērķis ir pilsoniskas sabiedrības attīstības veicināšana, rosinot mācīties cilvēkus jebkurā vecumā, jo tikai izglītota, zinoša un domājoša tauta spēj veidot tādu pašu valsti. Pļaviņu Tautskolas galvenie darbības virzieni ir pieaugušo izglītība, sociālā integrācija, labdarība, kultūras pasākumi un izglītojošas ekskursijas, kā arī sadarbība ar citām nevalstiskām organizācijām.
Jānis Ūdris – profesionāls žurnālists un rakstnieks, kopš 1993.gada Latvijas oficiālā laikraksta „Latvijas Vēstnesis” ārpolitikas redaktors un nu jau četru dokumentālu grāmatu autors. Viņa varoņi – Zigfrīds Meierovics – Latvijas pirmais ārlietu ministrs; Guntis Ulmanis – atjaunotās Latvijas Republikas pirmais prezidents un nu – Kārlis Ulmanis. Vieniem labo Ulmaņa laiku iemiesotājs, talantīgs tautsaimnieks, bet citiem – diktators un Satversmes pārkāpējs. Pretrunīgi vērtēta, bet nenoliedzami nozīmīga personība Latvijas valstiskuma vēsturē.
Grāmatas autors nepavisam nav vadonības kulta ideju piekritējs un, kā viņš pats raksta, vēršoties pie Kārļa Ulmaņa: „Manu attieksmi nosaka Jūsu dzīves vadlīnija – mīlēt Latviju. Šī viengabalainā mīlestība ir klints, uz kuras būvēta Jūsu dzīve. Tās vārdā Jūs veicāt savus dižos darbus un spērāt liktenīgos soļus, un tieši šis imperatīvs liek Jūs cienīt arī godīgajiem kritizētājiem. Bet Jūsu dzīves vērtējums iespējams vien uz lielo kopsakarību fona, izsverot visus Jūsu lēmumus un izvērtējot to sekas vēsturiskā perspektīvā”
Intensīvs autora darbs pie grāmatas aizsākās 2009.gadā, kad bija jau iznācis iepriekšējais biogrāfiskais darbs „Vertikāle”, kurš, kā atzīst autors, nedeva radošu gandarījumu. Jaunais biogrāfiskais romāns „Ulmanis” ir cieši saistīts ar pašreizējo Latvijas valsts situāciju un atbildes meklējumiem, kāpēc mums ir tik dziļa krīze – ne tikai ekonomiskā krīze kā visā pasaulē, bet arī politiskā un redzēšanas krīze, kas apdraud valsts ekonomisko suverenitāti un turpmāko attīstību. Pašreizējās krīzes visbīstamākās izpausmes – gara kūtrums, vērtību un dzīves orientieru masveida zaudēšana ir tās, kas grāmatas autoru uztrauc visvairāk.
Šī grāmata - stāsts par Latvijas likteni un svarīgiem mezgla punktiem tās vēsturē, nozīmīgu personību, kādreizējo valsts prezidentu Kārli Ulmani. Pirmā Latvijas Republika – tā bija nemitīga izaugsme un augšupeja - Latvijas zelta gadi ar augošu lauksaimniecības produktu eksportu, daudzām jaunceltnēm un lauku saimniecībām; valstī valdošu optimisma gaisotni un kultūras un garīgās dzīves uzplaukumu. Un divdesmit gadi pēc neatkarības atgūšanas ar postā aizlaistiem Latvijas laukiem, likvidētām cukurfabrikām un rūpniecības uzņēmumiem, bez skaidras ekonomiskās attīstības koncepcijas. Eiropas Savienības neveiksminiece...
Valdību un Saeimu var kritizēt un visi to dara, bet tomēr rodas likumsakarīgs jautājums: no kurienes pie varas parādījās politiķi, kurus mēs necienām? Jānis Ūdris meklējis atbildes uz šiem jautājumiem un atzīst, ka cilvēkam visvairāk bail ir vilties sevī un pateikt atklāti, ka esi darījis par maz un tāpēc katram no mums ar Latvijas valsts problēmām ir vistiešākais sakars. Ko katrs var darīt un ko katrs no mums var mainīt?
Pirmkārt jau, runāt ar saviem bērniem, runāt ar jauniešiem, ka Latvija ir viņu vienīgā zeme, viņu īpašums un mantojums un tāpēc ir jāiet politikā. Un ne jau tāpēc, lai kļūtu bagāts vai turīgs ... Lai strādātu, mīlot Latviju un ar skatu un rūpi par nākošajām paaudzēm, nevis gaidāmām vēlēšanām.
Otrkārt, darīt katram savu darbu ar pilnu atbildības sajūtu un mīlestību pret savu zemi un valsti, cilvēkiem.
Tā ir katra cilvēka dziļi personiska izvēle – pieņemt banālas klišejas vai arī pašam meklēt atbildes. Arī Jānim Ūdrim ir viņa atklāsme – viņa viedoklis: gadus septiņdesmit gadus mēs esam baidījušies no patiesības un atklātas atbildes uz jautājumu: Vai vajadzēja pretoties padomju okupācijai? Ja mēs būtu karojuši – mēs būtu savādāki: „Mans prezident! Visa Jūsu pragmatiskā būtība, visa Latvijai veltītā dzīve man devusi pārliecību, ka tagad Jūs no debess augstumiem par visu vairāk vēlētos redzēt racionālu Jūsu beidzamo lēmumu izvērtējumu. Lai latvieši mācītos arī no Jūsu traģiskās pieredzes un jaunā nestundā – ja tāda, nedod Dievs, pienāktu – neatkārtotu tās pašas kļūdas” - tā romāna nobeigumā autors raksta vēstulē savam varonim - Kārlim Ulmanim.
Mēs nevaram vainot Ulmani, ka daudzi nejūt piederību savai valstij, ka Latvija klanās svešām varām un tikumiem, taču viņa dvēselei tur, debesīs, sāp. Milzīgie tautas dzīvā un garīgā spēka zaudējumi ir smaga dvēseles nasta, ko šodienas latvieši var atvieglot, kļūstot katrs kaut nedaudz labāki un līdz ar to labāku vēršot arī savu vienīgo zemi; pildot Kārļa Ulmaņa testamenta vārdus: Mīliet Latviju!
Ne jau tikai ārējais lielums un stiprums nosaka kādas tautas patieso vērtību visas cilvēces attīstībā, bet gan viņas sasniegumi zinātnē, mākslā un tikumos un to var arī skaitliski mazas tautas. Tikai jāatceras, ka brīvība – tā ir arī milzīga atbildība un iespēja, ko jāprot izmantot.
Pļaviņu tautskolas rosīgā darbošanās daudzu gadu garumā – arī tas ir mīlestības apliecinājums gan savai pilsētai un tās ļaudīm; mīlestības apliecinājums Latvijai, balstīts uz vienu no vērtīgākajām īpašībām dzīvē – mūžīgo zinātkāri, kas gadu gaitā neizsīkst un katru rītu atdzimst no jauna.
Lai pietiek radošu ideju un ierosmju jaunu apvāršņu atklāšanā Tautskolas vadītājai Edītei Kupčai un viņas darbīgajam kolektīvam!

Informāciju sagatavoja:
Ineta Grandāne
Pļaviņu novada bibliotēkas galvenā bibliotekāre