ceturtdiena, 2015. gada 16. aprīlis

Rakstnieks Jānis Ūdris: "Laikmetu krustcelēs ar Latviju sirdī"

Laikmetu krustcelēs ar Latviju sirdī
Intervija „Ventspils Novadniekam”
2015.gada 12.septembrī

7. novembrī Puzē notiks Patriotisma diena, kurā piedalīsies arī sešu grāmatu un daudzu publicistisku rakstu autors, laikraksta "Latvijas Vēstnesis" bijušais ārpolitikas redaktors Jānis Ūdris, kurš daudzkārt intervējis Latvijas un ārvalstu prezidentus, monarhus un citas augstas amatpersonas. Intervijā Jānis stāsta par savu literāro darbību, kas cieši savijusies ar tautas likteņgaitām.
– Katrs vārdu "patriotisms" izprot savādāk. Ko tas izsaka tieši jums?
– Es priekšroku dodu apzīmējumiem "Dzimtenes mīlestība" un "pienākuma apziņa pret savu Tēvzemi".  Diemžēl  daudziem latviešiem šie jēdzieni ir sveši. Cilvēki gaužas, ka valsts viņiem dod pārāk maz, bet tikai retais padomā, ko pats dod savai valstij. Daudzi no Latvijas aizbrauc uz neatgriešanos – pēc principa "Ubi bene, ibi patria" (latīniski "Kur labi, tur dzimtene") –, neapzinoties, ka atņem saviem bērniem Tēvzemi.
Esmu dzimis pēc Otrā pasaules kara, mani vecāki un omītes bieži atcerējās brīvās Latvijas laiku, un es daudz mācījos no viņu sarunām. Līdzīgi padomju okupācijas laikā audzināju meitu, viņa ar vīru šo tradīciju turpina ar maniem mazbērniem, taču tā tas ir ne tuvu visās dzimtās.
Esmu radies divu laikmetu krustcelēs – laikā, kad mans tētis slēpās no vācu represijām, bet padomju okupanti viņu aizsūtīja uz Sibīriju. Kad piedzimu, mamma pat nezināja, vai tētis ir dzīvs. Gaidot manu piedzimšanu, viņa mēdza sēdēt pie atvērtas krāsns durtiņām – pārrāva vīra dāvinātās krelles un liesmu gaismā meklēja izkaisītās pērles pa grīdu. Ar ticību – ja salasīja visas krelles, mīļotais cilvēks atgriezīsies. Tētis atgriezās, bet veselība bija aizlauzta. Tētis nomira, kad man bija 14 gadi, un viņa piemiņai veltīta mana jaunākā grāmata. Piecpadsmit gados sāku strādāt. Varbūt tieši tādēļ man Latvija ir mīļa, ka visu nācies sasniegt pašam. Tāpēc es tik augstu vērtēju atgūto brīvību. Jā, mums jāsastopas arī ar uzpūsto valsts birokrātijas aparātu, intrigām un apmelošanu. Bet vai pie tā vainīga valsts?! Latvija taču esam mēs paši! Protams, īpaši dziļa ir interpretējošās elites – tās, kam iespēja runāt publiskajā telpā un iespaidot tautas psiholoģisko noskaņojumu, – vaina. Vai iespējams vēl lielāks apvainojums mūsu valstij, kā civilokupantu uzspiestais valodas referendums? Taču visvairāk mani 2011. gada ziemā pārsteidza daudzu mediju pilsoniskais infantilisms: diktori TV ekrānos aizrautīgi, kā hokeja rezultātus ziņojot, vēstīja, ka "par referendumu jau parakstījušies tik un tik" un "vēl vajag vien tik un tik daudz parakstu". Uzrakstīju aicinājumu Latvijas tautai "Šī zeme mums Dieva dota,/Mums Latvijas likteni lemt", ko referenduma priekšvakarā nopublicēja lielākie Latvijas laikraksti. Virsraksts ņemts no mana dzejoļa, aicinājumu parakstīja Gido Kokars, Oļģerts Kroders, Zigmunds Skujiņš, Džemma Skulme, Vestards Šimkuss, Māris Sirmais un citi dižgari. Bet plašsaziņas līdzekļi nacionālās pašcieņas trūkumu demonstrēja pat referenduma dienā, intervējot Lindermanu, Ždanoku... Problēma nav tikai patriotisma deficītā. Vēl bīstamāks ir godīguma trūkums pret savu valsti.
– Triviāli, bet tomēr: kādēļ arī "vidējam" latvietim būtu vēlams zināt patiesību par Kārli Ulmani, Zigfrīdu Annu Meierovicu un citiem mūsu tautas dēliem un meitām?
– Tas ir jautājums par vēsturisko atmiņu. Savas valsts vēsturi ikvienam vajadzētu uzzināt jau agrā bērnībā.
Domāju, viens no pilsonisko jūtu atrofijas cēloņiem ir aplamais priekšstats, ka neatkarība mums nākusi viegli, bet mēs taču dzīvojam 1918. gadā nodibinātā valstī, kuras tapšanai un nosargāšanai atdota tūkstošiem latviešu strēlnieku un brīvības cīnītāju dzīvība! Tūkstošiem mūsu karavīri krituši svešās armijās, tūkstošiem mūsu tautieši miruši Sibīrijā un Rietumu trimdā ar domu par Latviju. Milzu morālā vērtība arī pasaules kontekstā bija arī manas un manu vecāku paaudzes gatavībai mirt par Latviju janvāra barikāžu sardzē – arī to nedrīkstam aizmirst vai noniecināt.
Z. A. Meierovics bija augstākās raudzes politiķis un diplomāts, viņa darbības pamatā bija dziļš patriotisms. Savukārt Kārlis Ulmanis ir Latvijas visu laiku pretrunīgākais politiķis, kurš, mīlot savu zemi, tomēr vēsturiskā perspektīvā sekmēja Latvijas lielo traģēdiju – padomju okupāciju. Par šādu viedokli joprojām saņemu negantus pārmetumus gan no Ulmaņa cildinātājiem, gan pēlējiem. Jā, protams, mūsu armija pretojoties nespētu novērst Latvijas okupāciju, tomēr, ja tā būtu noticis, mūsu liktenis būtu savādāks. Nebūtu arī tik dramatiski iedragāta nācijas pašapziņa, kas izpaužas arī šodienas politiķu un ierēdņu nespējā pienācīgi aizstāvēt Latvijas intereses starptautiskā arēnā.
Mūsu vēsture ir sarežģīta, bet tauta vēlas to zināt. Par to esmu daudzkārt pārliecinājies, tiekoties ar lasītājiem dažādos Latvijas novados, to parādīja arī televīzijas akcija "Lielā lasīšana", kad "TOP 100" tika iebalsotas trīs manas grāmatas par Latvijas vēsturi: "Zigfrīda Meierovica trīs Annas", "Ulmanis. Lielā Kārļa testaments" un "Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē. Latvijas dzīvā vēsture tīņiem".
– Rakstot grāmatas, daudz laika esat pavadījis, lasot dažādus dokumentus: cik viegli ir iegūtās ziņas savīt kopā ar domu lidojumu?
– Jau 1994. gadā Latvijas Vēstures institūts izdeva no Krievijas atgūtus 1940.–1942. gada dokumentus –Kārļa Ulmaņa Vorošilovskas trimdā rakstītās piezīmes un pratināšanas protokolus NKVD cietumā. Šī grāmata noputējusi guļ bibliotēku plauktos! To lasot, iztēlē atdzīvojās Kārļa Ulmaņa mūža pēdējie divi gadi, un tad vairs nebija grūti rakstīt. Fakti it kā paši nāca man priekšā – no trimdas vēsturnieku publikācijām, no tā laika preses. Ļoti noderēja iedziļināšanās starptautiskajos notikumos, kas daudz ko izskaidro Kārļa Ulmaņa pratināšanu norisē. Par Meierovicu rakstīt man ļoti palīdzēja arī draudzība ar izcilā diplomāta dēlu Gunāru. Vistuvāk no savu grāmatu varoņiem izjutu Meierovicu. Daži draugi teikuši, ka izcilā diplomāta tēlā esmu ielicis daudz no sevis. Pašam tā neliekas, taču zināms iespaids varētu būt no mūsu abu smagās bērnības, līdzību varēja sekmēt arī mīlestība uz Latviju. Paulu Koelju "Alķīmiķī" raksta – ja cilvēks ko ļoti vēlas, visa pasaule panākas viņam pretī un palīdz. Tā tas ir arī man.
– Kas ir trīs sāpīgie jautājumi mūsdienu politikā, kas liek jums domāt vēl un vēl?
– Politiķu savtīgums un sabiedrības vienaldzība, kas to pieļauj. Milzu ļaunums ir biznesa saaugšana ar politiku, bet pamats visām šīm ligām ir mūsu nemācīšanās no pagātnes kļūdām. Balsojot par jau daudzkārt nokritizētajiem politiķiem, cilvēki skaidri zina, ka vienu no šiem priekšstājviem var droši sagaidīt – iespēju vilties. Bet vilties citā taču ir daudz ērtāk nekā ieskatīties spogulī un ieraudzīt netīru plankumu savā sejā.
– Esat teicis, ka veiksmīgākā cīņa pret tumsu ir gaismas iededzināšana. Cik viegli jums tas izdodas ikdienā?
– Par gaismas iedegšanu uzskatu savas patriotiskās grāmatas. Paša ikdienā bijuši arī smagi brīži, nācies pārciest zemiskus tumsas uzbrukumus. Internets zināmai cilvēku kategorijai kalpo par notekgrāvi nerealizēto ambīciju un mazvērtības kompleksu nopludināšanai. Gadu gaitā esmu anonīmajos apmelotājos atpazinis dažus kādreizējos paziņas, kurus okupācijas laikā neielaidu draugu lokā okšķerīgās dabas dēļ. Padomju laikā biju pazīstams žurnālists, vadīju otru populārāko Latvijas radio programmu, par ko joprojām dzirdu atzinīgus vārdus. Strādājot radio ārzemju raidījumu redakcijā, tikos arī ar ārzemniekiem, atspoguļoju starptautiskus pasākumus un atbilstoši tā laika realitātei man bija jārēķinās ar VDK pastiprinātu uzraudzību. Laiku pa laikam nācās atkratīties no manā ceļā it kā nejauši pagadījušos dīvaiņu uzmācīgiem draudzības piedāvājumiem. Kopš tā laika pagājis jau ceturtdaļgadsimts, uzaugusi jauna paaudze, bet šis "cilvēkmateriāls" acīmredzot joprojām nespēj pārraut neredzamo saiti, ar kuru viņus bija piesējusi "stūra māja". 1999. gadā, kad Vācijas Federālā valdība, atzīmējot Berlīnes mūra krišanas 10. gadskārtu, bija mani uzaicinājusi pārstāvēt Latviju starptautiskā žurnālistu izpētes grupā, mums bija iespēja iepazīties ar Vācijas Demokrātiskās Republikas politiskās slepenpolicijas "Štāzi" arhīvu, runāt ar tā pētniekiem. Tur pārliecinājos, ka mani okupācijas gadu priekšstati par čekas "stukaču" metodēm bijuši tuvu realitātei un sabiedrībā pazīstamu personību izsekošana gājusi roku rokā ar baumu izplatīšanu publiskajā telpā. Esmu šīs atziņas aprakstījis savā pirmajā grāmatā "No Berlīnes mūra līdz 38. paralēlei" ("Jumava", 2004).
Ar gaismas un tumsas pretstāvi esmu sastapies arī klusajā Kurzemes zvejniekciemā, kur vasarās top manas grāmatas. Te nācies domāt par dažu žurnālistu zemo morāles slieksni. Pietika kādai mantrausības un grafomānijas apsēstai personai izsūtīt laikam jau visām Latvijas redakcijām apmelojošu vēstuli, lai kāda uzķertos un iedarbotos labi ieeļļots apmelošanas mehānisms. Faktu objektīva izpēte, pušu uzklausīšana, elementārs godīgums – šie elementārie profesionālisma principi tika ignorēti. Netika ņemti vērā arī KNAB pārbaudes rezultāti . "Kāpēc jums bija pie mums jānāk?!" brīnījās KNAB darbiniece, un arī man atlika vien pabrīnīties. Taču žurnālistam, īpaši šādām vajadzībām turētam, bija jāpilda saimnieka dotais uzdevums – ar jebkuriem līdzekļiem noķengāt... Bet īstais tumsas uzbrukuma motīvs bija asā polemika ar avīzes saimnieku, kurā kādreiz biju iesaistījies. Protams, domāju par taisnības meklēšanu tiesā, manā arhīvā joprojām glabājas neģēlību atmaskojoši dokumenti, tomēr paklausīju sava mācītāja padomam: "Kā ir patiesībā, zini tu pats un zina Dievs. Bet tie, kas izplata apmelojumus, neko labu sev nekrāj." Tajā gadā es pārliecinājos arī par  līdzcilvēku veselīgo attieksmi –nezaudēju nevienu draugu, no manis nenovērsās neviens paziņa. Daudz neapskaužamāks bijis apmelotāju liktenis, bet – tā ir viņu problēma. Man teikuši, ka par šo pieredzi būtu jāuzraksta grāmata, taču negribas veltīt veselu grāmatu tumsas tehnoloģijām. Savu sūtību es redzu gaismas stāstos Latvijai!
– Kādu darbu rakstāt šoruden?
– Ir izveidojies stereotips, ka man atkal vajadzētu rakstīt par kādu vēsturisku personību, taču tā nav. Romānus par Z. A. Meierovicu un K. Ulmani rakstīju, lai aizpildītu baltos plankumus tautas vēsturiskajā atmiņā. Par vienu no Latvijas visu laiku spilgtākajām politiķēm uzskatu Vairu Vīķi-Freibergu. Manā arhīvā glabājas vairāki desmiti interviju, ir milzums kolorītu iespaidu, jo esmu prezidenti pavadījis gandrīz visās valsts vizītēs. Vaira Vīķe-Freiberga dzīvos vienā no maniem nākamajiem romāniem, bet tā tomēr nebūs grāmata par viņu – tas būs romāns par pirmo pēckara paaudzi un dzīvi divās politiskās un morāli psiholoģiskās sistēmās, autobiogrāfiski elementi savīsies ar plašākiem ekskursiem nācijas likteņgaitās.



  • Intervēja Marlena Zvaigzne