Laikmetu krustcelēs ar Latviju sirdī
Intervija „Ventspils Novadniekam”
2015.gada 12.septembrī
7. novembrī Puzē notiks Patriotisma diena, kurā piedalīsies arī sešu grāmatu un daudzu publicistisku
rakstu autors, laikraksta "Latvijas Vēstnesis" bijušais ārpolitikas
redaktors Jānis Ūdris, kurš daudzkārt intervējis Latvijas un ārvalstu
prezidentus, monarhus un citas augstas amatpersonas. Intervijā Jānis stāsta par
savu literāro darbību, kas cieši savijusies ar tautas likteņgaitām.
– Katrs vārdu "patriotisms" izprot savādāk.
Ko tas izsaka tieši jums?
– Es priekšroku dodu apzīmējumiem "Dzimtenes
mīlestība" un "pienākuma apziņa pret savu Tēvzemi". Diemžēl
daudziem latviešiem šie jēdzieni ir sveši. Cilvēki gaužas, ka valsts
viņiem dod pārāk maz, bet tikai retais padomā, ko pats dod savai valstij.
Daudzi no Latvijas aizbrauc uz neatgriešanos – pēc principa "Ubi bene, ibi
patria" (latīniski "Kur labi, tur dzimtene") –, neapzinoties, ka
atņem saviem bērniem Tēvzemi.
Esmu dzimis pēc Otrā pasaules kara, mani vecāki un
omītes bieži atcerējās brīvās Latvijas laiku, un es daudz mācījos no viņu
sarunām. Līdzīgi padomju okupācijas laikā audzināju meitu, viņa ar vīru šo
tradīciju turpina ar maniem mazbērniem, taču tā tas ir ne tuvu visās dzimtās.
Esmu radies divu laikmetu krustcelēs – laikā, kad mans
tētis slēpās no vācu represijām, bet padomju okupanti viņu aizsūtīja uz
Sibīriju. Kad piedzimu, mamma pat nezināja, vai tētis ir dzīvs. Gaidot manu
piedzimšanu, viņa mēdza sēdēt pie atvērtas krāsns durtiņām – pārrāva vīra
dāvinātās krelles un liesmu gaismā meklēja izkaisītās pērles pa grīdu. Ar
ticību – ja salasīja visas krelles, mīļotais cilvēks atgriezīsies. Tētis
atgriezās, bet veselība bija aizlauzta. Tētis nomira, kad man bija 14 gadi, un
viņa piemiņai veltīta mana jaunākā grāmata. Piecpadsmit gados sāku strādāt.
Varbūt tieši tādēļ man Latvija ir mīļa, ka visu nācies sasniegt pašam. Tāpēc es
tik augstu vērtēju atgūto brīvību. Jā, mums jāsastopas arī ar uzpūsto valsts
birokrātijas aparātu, intrigām un apmelošanu. Bet vai pie tā vainīga valsts?!
Latvija taču esam mēs paši! Protams, īpaši dziļa ir interpretējošās elites – tās, kam iespēja runāt publiskajā
telpā un iespaidot tautas psiholoģisko noskaņojumu, – vaina. Vai iespējams vēl
lielāks apvainojums mūsu valstij, kā civilokupantu uzspiestais valodas
referendums? Taču visvairāk mani 2011. gada ziemā pārsteidza daudzu mediju
pilsoniskais infantilisms: diktori TV ekrānos aizrautīgi, kā hokeja rezultātus
ziņojot, vēstīja, ka "par referendumu jau parakstījušies tik un tik"
un "vēl vajag vien tik un tik daudz parakstu". Uzrakstīju aicinājumu
Latvijas tautai "Šī zeme mums Dieva dota,/Mums Latvijas likteni
lemt", ko referenduma priekšvakarā nopublicēja lielākie Latvijas
laikraksti. Virsraksts ņemts no mana dzejoļa, aicinājumu parakstīja Gido
Kokars, Oļģerts Kroders, Zigmunds Skujiņš, Džemma Skulme, Vestards Šimkuss,
Māris Sirmais un citi dižgari. Bet plašsaziņas līdzekļi nacionālās pašcieņas trūkumu
demonstrēja pat referenduma dienā, intervējot Lindermanu, Ždanoku... Problēma
nav tikai patriotisma deficītā. Vēl bīstamāks ir godīguma trūkums pret savu
valsti.
– Triviāli, bet tomēr: kādēļ arī "vidējam"
latvietim būtu vēlams zināt patiesību par Kārli Ulmani, Zigfrīdu Annu
Meierovicu un citiem mūsu tautas dēliem un meitām?
– Tas ir jautājums par vēsturisko atmiņu. Savas valsts
vēsturi ikvienam vajadzētu uzzināt jau agrā bērnībā.
Domāju, viens no pilsonisko jūtu atrofijas cēloņiem ir
aplamais priekšstats, ka neatkarība mums nākusi viegli, bet mēs taču dzīvojam
1918. gadā nodibinātā valstī, kuras tapšanai un nosargāšanai atdota tūkstošiem
latviešu strēlnieku un brīvības cīnītāju dzīvība! Tūkstošiem mūsu karavīri
krituši svešās armijās, tūkstošiem mūsu tautieši miruši Sibīrijā un Rietumu
trimdā ar domu par Latviju. Milzu morālā vērtība arī pasaules kontekstā bija
arī manas un manu vecāku paaudzes gatavībai mirt par Latviju janvāra barikāžu
sardzē – arī to nedrīkstam aizmirst vai noniecināt.
Z. A. Meierovics bija augstākās raudzes politiķis un
diplomāts, viņa darbības pamatā bija dziļš patriotisms. Savukārt Kārlis Ulmanis
ir Latvijas visu laiku pretrunīgākais politiķis, kurš, mīlot savu zemi, tomēr
vēsturiskā perspektīvā sekmēja Latvijas lielo traģēdiju – padomju okupāciju.
Par šādu viedokli joprojām saņemu negantus pārmetumus gan no Ulmaņa
cildinātājiem, gan pēlējiem. Jā, protams, mūsu armija pretojoties nespētu
novērst Latvijas okupāciju, tomēr, ja tā būtu noticis, mūsu liktenis būtu
savādāks. Nebūtu arī tik dramatiski iedragāta nācijas pašapziņa, kas izpaužas
arī šodienas politiķu un ierēdņu nespējā pienācīgi aizstāvēt Latvijas intereses
starptautiskā arēnā.
Mūsu vēsture ir sarežģīta, bet tauta vēlas to zināt.
Par to esmu daudzkārt pārliecinājies, tiekoties ar lasītājiem dažādos Latvijas
novados, to parādīja arī televīzijas akcija "Lielā lasīšana", kad
"TOP 100" tika iebalsotas trīs manas grāmatas par Latvijas vēsturi:
"Zigfrīda Meierovica trīs Annas", "Ulmanis. Lielā Kārļa
testaments" un "Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē. Latvijas dzīvā
vēsture tīņiem".
– Rakstot grāmatas, daudz laika esat pavadījis, lasot
dažādus dokumentus: cik viegli ir iegūtās ziņas savīt kopā ar domu lidojumu?
– Jau 1994. gadā Latvijas Vēstures institūts izdeva no
Krievijas atgūtus 1940.–1942. gada dokumentus –Kārļa Ulmaņa Vorošilovskas
trimdā rakstītās piezīmes un pratināšanas protokolus NKVD cietumā. Šī grāmata
noputējusi guļ bibliotēku plauktos! To lasot, iztēlē atdzīvojās Kārļa Ulmaņa
mūža pēdējie divi gadi, un tad vairs nebija grūti rakstīt. Fakti it kā paši
nāca man priekšā – no trimdas vēsturnieku publikācijām, no tā laika preses.
Ļoti noderēja iedziļināšanās starptautiskajos notikumos, kas daudz ko izskaidro
Kārļa Ulmaņa pratināšanu norisē. Par Meierovicu rakstīt man ļoti palīdzēja arī
draudzība ar izcilā diplomāta dēlu Gunāru. Vistuvāk no savu grāmatu varoņiem
izjutu Meierovicu. Daži draugi teikuši, ka izcilā diplomāta tēlā esmu ielicis
daudz no sevis. Pašam tā neliekas, taču zināms iespaids varētu būt no mūsu abu
smagās bērnības, līdzību varēja sekmēt arī mīlestība uz Latviju. Paulu Koelju
"Alķīmiķī" raksta – ja cilvēks ko ļoti vēlas, visa pasaule panākas
viņam pretī un palīdz. Tā tas ir arī man.
– Kas ir trīs sāpīgie jautājumi mūsdienu politikā, kas
liek jums domāt vēl un vēl?
– Politiķu savtīgums un sabiedrības vienaldzība, kas
to pieļauj. Milzu ļaunums ir biznesa saaugšana ar politiku, bet pamats visām
šīm ligām ir mūsu nemācīšanās no pagātnes kļūdām. Balsojot par jau daudzkārt
nokritizētajiem politiķiem, cilvēki skaidri zina, ka vienu no šiem
priekšstājviem var droši sagaidīt – iespēju vilties. Bet vilties citā taču ir
daudz ērtāk nekā ieskatīties spogulī un ieraudzīt netīru plankumu savā sejā.
– Esat teicis, ka veiksmīgākā cīņa pret tumsu ir
gaismas iededzināšana. Cik viegli jums tas izdodas ikdienā?
– Par gaismas iedegšanu uzskatu savas patriotiskās
grāmatas. Paša ikdienā bijuši arī smagi brīži, nācies pārciest zemiskus tumsas
uzbrukumus. Internets zināmai cilvēku kategorijai kalpo par notekgrāvi
nerealizēto ambīciju un mazvērtības kompleksu nopludināšanai. Gadu gaitā esmu
anonīmajos apmelotājos atpazinis dažus kādreizējos paziņas, kurus okupācijas
laikā neielaidu draugu lokā okšķerīgās dabas dēļ. Padomju laikā biju pazīstams
žurnālists, vadīju otru populārāko Latvijas radio programmu, par ko joprojām
dzirdu atzinīgus vārdus. Strādājot radio ārzemju raidījumu redakcijā, tikos arī
ar ārzemniekiem, atspoguļoju starptautiskus pasākumus un atbilstoši tā laika
realitātei man bija jārēķinās ar VDK pastiprinātu uzraudzību. Laiku pa laikam
nācās atkratīties no manā ceļā it kā nejauši pagadījušos dīvaiņu uzmācīgiem
draudzības piedāvājumiem. Kopš tā laika pagājis jau ceturtdaļgadsimts, uzaugusi
jauna paaudze, bet šis "cilvēkmateriāls" acīmredzot joprojām nespēj
pārraut neredzamo saiti, ar kuru viņus bija piesējusi "stūra māja".
1999. gadā, kad Vācijas Federālā valdība, atzīmējot Berlīnes mūra krišanas 10.
gadskārtu, bija mani uzaicinājusi pārstāvēt Latviju starptautiskā žurnālistu
izpētes grupā, mums bija iespēja iepazīties ar Vācijas Demokrātiskās Republikas
politiskās slepenpolicijas "Štāzi" arhīvu, runāt ar tā pētniekiem.
Tur pārliecinājos, ka mani okupācijas gadu priekšstati par čekas "stukaču" metodēm bijuši tuvu
realitātei un sabiedrībā pazīstamu personību izsekošana gājusi roku rokā ar
baumu izplatīšanu publiskajā telpā. Esmu šīs atziņas aprakstījis savā pirmajā
grāmatā "No Berlīnes mūra līdz 38. paralēlei" ("Jumava",
2004).
Ar gaismas un
tumsas pretstāvi esmu sastapies arī klusajā Kurzemes zvejniekciemā, kur vasarās
top manas grāmatas. Te nācies domāt par dažu žurnālistu zemo morāles slieksni.
Pietika kādai mantrausības un grafomānijas apsēstai personai izsūtīt laikam jau
visām Latvijas redakcijām apmelojošu vēstuli, lai kāda uzķertos un iedarbotos
labi ieeļļots apmelošanas mehānisms. Faktu objektīva izpēte, pušu uzklausīšana,
elementārs godīgums – šie elementārie profesionālisma principi tika ignorēti.
Netika ņemti vērā arī KNAB pārbaudes rezultāti . "Kāpēc jums bija pie mums jānāk?!" brīnījās KNAB
darbiniece, un arī man atlika vien pabrīnīties. Taču žurnālistam, īpaši šādām
vajadzībām turētam, bija jāpilda saimnieka dotais uzdevums – ar jebkuriem
līdzekļiem noķengāt... Bet īstais tumsas uzbrukuma motīvs bija asā polemika ar
avīzes saimnieku, kurā kādreiz biju iesaistījies. Protams, domāju par taisnības
meklēšanu tiesā, manā arhīvā joprojām glabājas neģēlību atmaskojoši dokumenti,
tomēr paklausīju sava mācītāja padomam: "Kā ir patiesībā, zini tu pats un
zina Dievs. Bet tie, kas izplata apmelojumus, neko labu sev nekrāj." Tajā
gadā es pārliecinājos arī par
līdzcilvēku veselīgo attieksmi –nezaudēju nevienu draugu, no manis
nenovērsās neviens paziņa. Daudz neapskaužamāks bijis apmelotāju liktenis, bet
– tā ir viņu problēma. Man teikuši, ka par šo pieredzi būtu jāuzraksta grāmata,
taču negribas veltīt veselu grāmatu tumsas tehnoloģijām. Savu sūtību es redzu
gaismas stāstos Latvijai!
– Kādu darbu rakstāt šoruden?
– Ir izveidojies stereotips, ka man atkal vajadzētu
rakstīt par kādu vēsturisku personību, taču tā nav. Romānus par Z. A. Meierovicu
un K. Ulmani rakstīju, lai aizpildītu baltos plankumus tautas vēsturiskajā
atmiņā. Par vienu no Latvijas visu laiku spilgtākajām politiķēm uzskatu Vairu
Vīķi-Freibergu. Manā arhīvā glabājas vairāki desmiti interviju, ir milzums
kolorītu iespaidu, jo esmu prezidenti pavadījis gandrīz visās valsts vizītēs.
Vaira Vīķe-Freiberga dzīvos vienā no maniem nākamajiem romāniem, bet tā tomēr
nebūs grāmata par viņu – tas būs romāns par pirmo pēckara paaudzi un dzīvi
divās politiskās un morāli psiholoģiskās sistēmās, autobiogrāfiski elementi
savīsies ar plašākiem ekskursiem nācijas likteņgaitās.
- Intervēja Marlena Zvaigzne
