Rakstnieka pārdomas par Riodežaneiro olimpisko spēļu kolīzijām. Vēlot panākumus Latvijas komandai Rio Paraolimpiskās spēlēs
Bailes runāt
līdz galam
Sekojot
diskusijām par Latvijas sniegumu Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs, uzkrīt
bīstama tendence: vairāk kā pieticīgā iznākuma attaisnošana, vainas novelšana
uz sportistu individuālām neveiksmēm, bailes ielūkoties problēmas saknē. Acīmredzamo
neveiksmi
sporta funkcionāri cenšas notušēt, prātuļojot par pāris medaļām tuvām vietām un
citu valstu
neveiksmēm. Šķērmi kļūst, klausoties viņu taisnošanos, cik dziļas bijušas rūpes par olimpiešiem, bet tie neesot
bijuši uzdevumu augstumos.
Visaugstāko
cinisma līmeni nodemonstrējis Olimpiskās komitejas prezidents, deklarējot, ka divkārtējais
olimpiskais čempions Māris Štrombergs turpmāk var nesaņemt Latvijas Olimpiskās
vienības finansējumu. Ja Vrubļevskis būtu godavīrs, viņam pašam tagad vajadzētu
demisionēt. Bet daudziem mūsu sporta funkcionāriem, kā vispār lielai valsts
birokrātijas daļai, GODS kļuvis par Googlē
meklējamu jēdzienu.
Vēsturiskais konteksts
Tuvredzīga
Rio problēmu analīzē ir nespēja vai negribēšana skatīt problēmu vēsturiskā
perspektīvā. Norobežošanās no latviešu sasniegumiem pirmskara un padomju
okupācijas laika olimpiādēs. Jo pāri vārdu ekvilibristikai stāv vēsturiskā
atmiņa un tautas lepnums par latviešu olimpisko mirdzumu – kops Jāņa Daliņa
izcīnītā sudraba Losandželosas olimpiādē 1932. gadā. Berlīnes olimpiāde pēc
četriem gadiem Latvijai nesa jau divas - sudraba un bronzas – medaļas.
1956.
gadā, lasot Melburnas olimpiādes rezultātus, mēs, pirmās pēckara paaudzes puikas,
jūsmojām par Ineses Jaunzemes izcīnīto zeltu šķēpa mešanā, par Maigoņa Valdmaņa,
Jāņa Krūmiņa un Valda Muižnieka sudrabu basketbola izlasē... Jā, zem PSRS
karoga, jo citas iespējas nebija. Bet – arī pateicoties trimdas latviešu
aktivitātei – Rietumu cilvēki uzzināja, ka pasaulē ir tāda izcilu sportistu tauta
LATVIEŠI. Mums, okupētās Latvijas bērniem, tas bija viens no pirmajiem nacionālās
pašapziņas atklāsmes brīžiem. Pēc četriem gadiem Romā – atkal zelta metiens, šoreiz
Elvīrai Ozoliņai. Sudraba medaļas četriem latviešu basketbolistiem, divas
bronzas medaļas paukošanā.
Roma
mums cauri dzelzs aizkaram atnesa arī vēsti par leģendārajiem Austrālijas latviešiem
Jāni un Ilzi Konradiem: Jānis peldēšanā izcīnīja zelta medalu, bet viņa māsa, vien
sešpadsmit gadus jaunā Ilze – sudrabu. Mēs, tā laika pusaudži, lēsām, kura
vieta olimpisko komandu vidū būtu Latvijai, ja sasummētu LATVIEŠU medaļu spožumu.
Vairākas
zelta un sudraba medaļas latvieši izcīnīja arī Tokijā, Mehiko, Monreālā, Seulā.
. . Savdabīgu Latvijas rekordu ar 4 zelta, 7 sudraba un 2 bronzas medaļām nesa
1980. gada olimpiāde Maskavā, bet neveiksmīgākā
tā laika olimpiāde latviešiem bija 1972. gads Minhenē –tikai 2 sudraba un 1 bronzas medaļa.
Patriotisma
zemdegu karstums
Savā
laikā dzirdētas arī nievas par latviešu startiem PSRS izlasē, gan jau arī tagad
atradīsies kāds nacionāla nihilisma apliecinātājs. Taču visi tā laika
olimpiskie laureāti, ar kuriem esmu ticies, teikuši, ka viņu motivācija bija paradīt
latviešu varēšanu. „Cik daudz es tolaik būtu devusi, lai varētu spēlēt Latvijas
komandā zem sarkanbaltsarkanā karoga,” teica Uļjana Semjonova. Līdzīgas bija
arī Ineses Jaunzemes, Jāņa Lūša un citu mūsu sporta leģendu atziņas. Apliecināt
latviešu varēšanu pasaulei un mums pašiem – okupācijas režīma nospiestajai
tautai. Parādīt padomju impērijai, ka latviešus būs cienīt!
Iekļūt
valsts olimpiskajā izlasē latvietim tolaik bija grūtāk ārkārtīgi lielās
konkurences dēļ. Bet nepietika tikai ar stabiliem augstākās raudzes rezultātiem.
Būtisks šķērslis bija arī šoviniski noskaņoto krievu sporta funkcionāru
intrigas, talantīgāko latviešu izstumšanai tika lietoti visnetīrākie paņēmieni.
Dainis Kūla (zelts Maskavas olimpiādē
šķēpa mešanā) atceras, kā, atgriežoties no ārzemēm, viņam Maskavas muitā
likuši izģērbties līdz sporta biksītēm - kāds bija nostučījis, ka latvietis
varētu vest ko aizliegtu... Dāsnas prēmijas par olimpiskajām medaļām, kā
tagad, praktiski nepastāvēja – par dažiem
koka rubļu tūkstošiem, ko saņēma olimpiskais čempions, nevarēja ne nopirkt
mašīnu vai dzīvokli, ne aizbraukt atvaļinājumā uz ārzemēm.... Paliek
psiholoģiskie aspekti, par ko nez kāpēc nerunājam Riodežaneiro rūgtās pieredzes
konteksta. Sportistu patriotisma augstā raudze.
Nenovērtētie un
neizvērtētie faktori
Patriotisma
fenomens ļāva tik brīvi uzelpot pirmajiem atgūtās Latvijas olimpiešiem. Jau
Barselonā vien gadu pēc neatkarības atgūšanas, – divas sudraba un viena bronzas
medaļa. Mums visiem vēl atmiņā –Aigara Fadejeva laimē mirdzošā seja Sidnejā, pēc
sudraba medaļas izcīnīšanas un Latvijas karogs visaugstākajā mastā – pēc Igora
Vihrova uzvaras vingrošanā. Bija arī bronzas medaļa mūsu džudo cīkstonim.
Atēnās
- četru sudraba medaļu birums. Zelta triumfs, Māra Štromberga izcīnīts, Pekinas
un Londonas olimpiādēs. Pekinā līdzas zeltam – arī pa sudraba un bronzas
medaļai, Londonā– pludmales volejbolistu bronza...
Tas ir Latvijas līmenis, mūsu tauta
ir tā vērta. Un lai pašapmierinātie sporta činavnieki mums nemēģina iestāstīt, ka
Riodežaneiro nekas īpašs nav noticis, ka
Latvijai pietiek ar atrašanos neveiksmīgāku valstu pūlī.
Analizējot katra potenciālā medaļu pretendenta
neveiksmīgo startu, var atrast atšķirīgus faktorus: Rīgā palicis treneris, stiprs
vējš trasē, neveiksmīga saspēle... Bet svarīgi padomāt, vai Rio neveiksmju
sērijai nav arī kopīgi cēloņi.
Skaidri redzams, ka vismaz
daļa problēmas bija mūsu sportistu psiholoģiskajā noskaņojumā. Taču ne tik
šauri, kā sporta funkcionāru prātojumos, vai katram sportistam līdzās vajadzētu
psihologu. Protams, savā reizē tas var ļoti noderēt. Taču ļoti būtisks olimpiādes
saspringtajā gaisotnē ir psiholoģiskais klimats, kas diskusijās par Rio
rezultātiem nav pat pieminēts. Arī korespondentu reportāžās nedzirdējām, kāda
gaisotne valdīja mūsu sportistu mītnē Rio, kādas bija sportistu savstarpējas
attiecības. Jau aklimatizējoties un spēļu laikā, sekojot, cik iespējams, komandas
biedru startiem, uzmundrinot...
Nesaprotu
daudzu mūsu sportistu izklaidus došanos uz Rio. Nesaprotu arī, kāpēc atklāšanas
parādē piedalījās vien puse Latvijas sportistu, krietni atpaliek no citu
Latvijas pārstāvju skaita... Arī ar
šādiem, kā dažam varbūt liksies, ”sīkumiem” soli pa solim tika gandēts psiholoģiskais
noskaņojums un grauts mūsu olimpiešu komandas gars.
Apzināties drošu
aizmuguri
Interneta komentāru birumā
uzmanību piesaistīja vārdi „kāda valsts, tādi rezultāti”. Pirmajā karstumā es šai
frāzei pieliku negatīvu vērtējumu, jo saskatīju tajā mazohisma pieskaņu. Tomēr teiktajā
ir zināma loģika. Sportistam svarīgi apzināties drošu aizmuguri – savu valsti
un tautu. Ne deklaratīvos apgalvojumus TV reklāmlaika minūtēs, bet pārliecībā par savējo atbalstu. Alegoriski
varētu teikt, ka sportists olimpiskā starta brīdī tur pirkstus galus uz savas tautas pulsa. Tādā brīdi ir sāpīgi
sajust pārsitienus. Sajust, ka pārsimts
tūkstoši latviešu atstājuši mūsu zemi, atņemot saviem bērniem dzimteni. Latvijā
ar olimpiādes laiku sakrita idiotiskā
aptaujas kampaņa „Mēs darītu tāpat” (bēgtu
uz ārzemēm), kultivējot nihilismu jau tā ar pilsonisku infantilismu sirgstošajā
sabiedrībā. Esmu pārliecināts, ka sportistiem sāpīga zemapziņas nasta bija arī
valsts stagnējošā ekonomika, kad katru jaunu iniciatīvu smacē ap valsts pīrāgu sazēlusī
birokrātija, bet valdība vienīgo ekonomikas attīstīšanas ceļu spēj saskatīt jaunu
nodokļu radīšanā un veco pārdalīšanā. Metastāzes skar arī sportu, un olimpieši,
protams, juta šos pārsitienus.
Vai ļausim sevi pieradināt
pie pelēcības?
Jācer, ka savās darba sanāksmēs
Latvijas sporta dzīves vadītāji būs paškritiskāki un lietišķāki, kā publiskajās
diskusijās. Tad arī varēsim gaidīt sapratīgus risinājumus draudīgo simptomu
novēršanai un veiksmīgākam sniegumam pēc četriem gadiem Tokijā. Dažas
racionālas atziņas jau izskanējušas arī televīzijas diskusijās. Šajās pārdomās
apzināti pievērsos publiskajā telpā
neskartiem aspektiem.
Katram, vien izņemot daļu
pašapmierinātu funkcionāru, tagad skaidrs, ka sporta sistēma mūsu valstī prasa kardinālu
reorganizāciju, kurā, daudz lielāka vērība veltāma masveidībai, īpaši jaunajā paaudzē.
Bet Valsts kontrolei būtu jāiedziļinās sportam atvelēto līdzekļu izlietojumā.
Taču ļoti daudz atkarīgs arī no mums katra, jo
mēs veidojam tautas attieksmi. Mūsu izcilnieku drošo aizmuguri. Sportā, mākslā,
zinātnē. . . Pārņem kauns par latviski (kā
likums – kļūdaini) rakstošu īpatņu bariņu. ieskatoties interneta komentāros
par mūsu sportistiem Rio. Un ir sev ļoti jāatgādina, ka šādus komentārus raksta
ne vairāk kā viens procents mūsu sabiedrības. Tāds margināls nerealizējušos,
kompleksu mocītu īpatņu bariņš. Taču arī
tādi iespaido kopējo attieksmes fonu.
Varētu likties
paradoksāli, bet padomju okupācijas laikā mūsu attieksme pret saviem olimpiešiem
bija daudz labvēlīgāka. Jo viņi apliecināja, ka mēs, latvieši, esam labākie!
Tagad tautas ievainotās
pašapziņas atspere iztaisnojusies, sporta ierēdņi ieslīguši labi pabarotā pašapmierinātībā.
Starts Rio olimpiādē esot bijis ”apmierinošs”. Bet tautai, kas Latvijai
vistumšākajā laikā iepazinusi olimpisko medaļu mirdzumu, būtu grūti pierast pie
pelēcības neveiksmīgo valstu pūlī.
Labā vēsts –
pieredze turpmākajam
Labā
vēsts par aizvadīto olimpiādi varētu būt skarbā pieredze turpmākajam. Es ticu,
ka mūsu izcilākie sportisti un jaunās, uzlecošās sporta zvaigznes šo pieredzi
izmantos pilnībā, gūstot Latvijai spožu revanšu Tokijā. Bet brīžos, kad viņiem,
domājot par sporta funkcionāru un politikāņu (ne)izdarībām, sirdī vai acīs kāpj
rūgtums, iesaku atcerēties košo epizodi filmā ”Sapņu komanda”, kur dramatiskā
Eiropas basketbola čempionāta brīdī mūsu valsts izlases treneris savam biedram
saka: ”Vai tad tie (pakaļas) ir Latvija?! Mēs esam Latvija!”
Arī
mēs – visi, kam smeldz Rio pieredze, esam Latvija! Tāpēc būsim arī turpmāk sirdī
ar mūsu izcilajiem sportistiem. Ticēsim Laurai Ikauniecei-Ādmīdiņai, Rebekai Kohai,
Aleksejam Rumjancevam, Madarai Palameikai, Mārim Štrombergam... ... visiem, kam
Rio līdz medaļas mirdzumam pietrūka vien liktenīgi pāris centimetri, sekundes
simtdaļas, veiksmīgāka pretinieku izloze...
Bet
šobrīd, paraolimpisko spēļu atklāšanas priekšvakarā, īpaši ticēsim mūsu
paraolimpiešiem, kas Latviju tik cildeni pārstāvēja Londonā.
Lai
mūsu paraolimpiešus – ar īpašu gara spēku un drosmi apveltītos Latvijas
olimpiskos sūtņus Riodežaneiro startos vada mūsu tautas
ticība, cerība un mīlestība!
ticība, cerība un mīlestība!
